Jaunlaicenes pagasta zemnieku saimniecība “Jānīši” nav liela, toties tajā valda kārtība un skaistums.
Jaunlaicenes pagasta zemnieku saimniecība “Jānīši” nav liela, toties tajā valda kārtība un skaistums. Saimniece Līga Parce ar vīru paspēj gan lopiem barību sagādāt, gan māju remontēt, gan rūpēties par putnu un puķudārzu. Lai gan no agra rīta līdz vēlam vakaram darbs dzen darbu, šī arvien ir starp sakoptākajām sētām pagastā.
“Vislabākā atslodze ir tad, kad varu iestādīt vai ieraudzīt dārzā izplaukušu ziedu. Man ļoti patīk puķes. Šogad krāšņi ziedēja no jauna izveidotā tulpju dobe. Lilijas priecēja ar vēl neredzētiem ziediem. Dažkārt saku vīram – varbūt vajadzētu likvidēt saimniecību, nopirkt dzīvokli un strādāt pilsētā. Bet tūliņ iedomājos, ka tad vajadzētu dzīvot četrās sienās. Man nebūtu plaša dārza un putnu dziesmu, man nebūtu nekā no dabas brīnumainās tuvības. Es tā nevarētu,” secina Līga.
Lauku sētā saimnieko divatā
Viņa atzīst, ka ir apmierināta ar dzīvi. Jā, ir grūti, bet viegli nav nevienam. “Nav, ko čīkstēt, jāstrādā,” saka L.Parce. Visas dienas aizskrien kā vāveres ritenī – mājā, dārzā, kūtī, ganībās… Tā tas ir jau vairāk nekā 15 gadus, jo Parci ir starp pirmajiem tā saucamajiem Breša zemniekiem. Toreiz valsts atbalsts zemniekiem bija lielāks. Saņēma 100 kubikmetrus kokmateriālu no valsts meža, 10 000 rubļu aizdevumu, varēja iegādāties traktoru un lauksaimniecības tehniku. Tagad ir tikai hektārmaksājumi. Tiesa, arī tie devuši iespēju iegādāties jaunu pļaujmašīnu un citas saimniecībā vajadzīgas lietas. Šovasar neizdevās nopirkt siena savācējpiekabi, tāpēc bija jālūdz kaimiņu palīdzība. Sagatavoti arī 45 siena ruloni, tos atstāj ārā, jo šķūnī nav vietas. Tur saliek vaļējo sienu. “Domāju, ka vajadzētu pietikt līdz pavasarim. Tad varēs pārdot teles, kuras nāks slaucamas, jo ar piena ražošanu nenodarbojos,” saka L.Parce.
Ziemā lopiem dod sienu un miltus, kā arī nedaudz saknes. Līdz šim rudeņos iepirka graudus, bet šogad tie droši vien būs dārgāki. Tomēr žēl pārdot lopus, jo tagad aug zāle un var ganīties. Lai gan pēc lietus ganības kļuvušas zaļākas, arī “Jānīšu” lopiem jau izbaro ziemai sagatavoto sienu. L.Parce saka, ka tā pietiks līdz pavasarim. Barība sagatavota arī kaimiņu platībās, viņiem lopu nav, tāpēc var tikai priecāties, ka pašiem nav jārūpējas par pļaušanu. “Gandrīz viss ir roku darbs, tāpēc siena laikā gāja pavisam karsti. Pāris cilvēki bija palīgā tikai tad, kad strādāja savācējpiekabe. Pārējā laikā ar visu tiekam galā divatā,” uzsver zemniece.
Lopu skaitu nesamazinās
Jaunlopu audzēšana ir bijusi un palikusi galvenā nozare. Pirmajos saimniekošanas gados audzēja arī upenes, ogas un nedaudz medu veda pārdot uz Krieviju. Tagad ogas un augļus atļauj lasīt visiem, kuriem nav slinkums. Zeme te ir mālaina un neauglīga, tāpēc nav vērts audzēt dārzeņus vai graudaugus. Izdevīgāk ir graudus pirkt. “Jānīšos” pakāpeniski pāriet uz gaļas šķirnes lopiem. “Kādreiz bija vairāk nekā 20 lopi, tagad ir 14. Lopu skaitu samazināja, kad pārdotajai gaļai bija zema iepirkuma cena. Arī šogad tā ir ievērojami samazinājusies – 53 santīmi par dzīvsvara kilogramu ir smieklīgi maz. Pērn maksāja 68 santīmus, tāpēc gribēju palielināt lopu skaitu. Tagad acīmredzot daudzi likvidē daļu ganāmpulka, jo trūkst barības, tāpēc cena ir kritusies,” spriež L.Parce.
Liellopu gaļu pārdod zemnieku saimniecībai “Kalnpierbes” Valkas rajonā. Parasti tos nodod augstākajā barojumā, apmēram 400 kilogramu dzīvsvarā. Pavasarī lopus izlaiž ganos, tur tie paliek līdz rudenim. Kad tie atgriežas kūtī, daļa ir jau pārdoti. Kūts ir maza, tāpēc tajā vietas ir tikai desmit lopiem. Pavasarī būs slaucama govs un divas teles, paredzēts iepirkt vēl piecus sešus teļus. “Kaut kas ir jādara, tāpēc turam lopus, lai būtu, no kā dzīvot,” skaidro sieviete. Pagājušajā gadā apšuva māju, uz pagraba uzcēla ēku. Tagad jāmaina jumts saimniecības ēkai un jāpaplašina kūts, lai tajā varētu izvietot vairāk lopu. “Protams, var ņemt kredītu, bet ir vajadzīgi regulāri un stabili ienākumi, lai katru mēnesi atmaksātu noteikto summu un procentus bankā. Mums lielāki ienākumi ir reizi gadā – rudenī, kad pārdodam lopus. Pārējā laikā naudu iztikai un kārtējiem izdevumiem var saņemt, pārdodot sivēnus, putnus vai trušus,” atzīst L.Parce. Viņa atklāj, ka baidās uzņemties kredīta saistības.
Vēlas audzēt sivēnus, putnus un trušus
Līgai patīk dažādi mājdzīvnieki. Ja viņa droši zinātu, ka varēs pārdot tītaru un trušu gaļu, tad tos audzētu vairāk. Bijuši gandrīz 70 truši, bet tagad palikuši maz. “Nav pieprasījuma trušu gaļai. Tagad audzēju sev divas šķirnes – Kalifornijas un Jaunzēlandes, tās ir gaļas šķirnes, tāpēc nobarojas četros piecos mēnešos. Bija arī Auna truši un Flandri, bet tie aug lēnāk,” stāsta zemniece. Pašlaik viņai ir 15 tītari. “Gribēju izperēt vairāk, bet īsti nesanāca. Tagad domāju, ko darīt. Savām vajadzībām – par daudz, bet pārdošanai – par maz,” spriež L.Parce. Pašlaik “Jānīšos” putni un truši ir vairāk priekam nekā peļņai. Saimniece barotu vairāk cūkas, jo patīk sivēni. Diemžēl nav garantijas, ka būs noiets. Gadās sivēnu atdot par 10 vai 12 latiem.
Viņa cūkām vāra ābolus, biešu lapas, kāpostus, ziemā – arī kartupeļus. Burkāni garšo trušiem, bet tītariem un pērļvistiņām lielākais kārums ir biezpiens. Vērojot putnudārzu, trušu būrus, sivēnmātes kūtī un liellopus ganībās, var piekrist, ka “Jānīši” varētu būt bioloģiskā saimniecība. Te ir tīra, sakārtota vide. Saimnieki nelieto ne ķimikālijas, ne minerālmēslus, tāpēc “zaļa” saimniekošana varētu dot lielākus ienākumus.
