Trešdien, 23.augustā, Alūksnē notika Ziemeļvidzemes politiski represēto nodaļu sēde. Šo pasākumu organizēja Alūksnes politiski represēto klubs “Sarma” un tā priekšsēdētāja Dzidra Mazika.
Trešdien, 23.augustā, Alūksnē notika Ziemeļvidzemes politiski represēto nodaļu sēde. Šo pasākumu organizēja Alūksnes politiski represēto klubs “Sarma” un tā priekšsēdētāja Dzidra Mazika.
Dienas kārtībā bija iekļauts gājiens uz Jaunās pils parku, kurā atrodas represiju upuru piemiņai veltītais Mātes tēls. Pie piemienkļa tika nolikti ziedi. Pēc tam pasākuma dalībnieki devās uz oficiālo daļu, kas notika administratīvās ēkas lielajā zālē. Kad pasākuma oficiālā daļa bija izskanējusi, klātesošie ar autobusu varēja doties uz Ezeriņu kapiem, kur tika rīkots svētbrīdis pie 1935.gadā celtā pieminekļa. Pēc svētbrīža pasākuma dalībniekiem bija iespēja braukt uz Kalncempju pagastu, lai apmeklētu Viktora Ķirpa Ates muzeju.
Pasākuma oficiālā daļa tika sākta ar muzikālu sveicienu. Izskanēja “Represēto solījums”, kura vārdu autore ir dzejniece Lūcija Sāgameža – Nāgele, bet mūzikas autors – Alfreds Dāvids. Pasākumā piedalījās viņa meita Valda Dāvida.
Klātesošos uzrunāja un par aktuālām problēmām runāja Latvija Politiski represēto apvienības priekšsēdētājs Gunārs Resnais. Viņš uzsvēra, ka politiski represētajām personām vajadzētu nodrošināt bezmaksas veselības aprūpi. Aizstāvot represēto intereses, G.Resnais ierosināja ieviest bezmaksas veselības aprūpi vismaz tiem politiski represētajiem, kuri ir sasnieguši 70 gadu vecumu. Viņa runā izskanēja doma, ka politiski represētie saņem pārāk mazu atbalstu no valdības, ka viņu intereses bieži vien netiek ņemtas vērā. Cilvēks, visu mūžu strādājot, nopelna sev pensiju, lai varētu dzīvot pat vairāk nekā 100 gadus, bet reti kurš sasniedz tik lielu vecumu. Vīrieša vidējais mūža ilgums ir tikai 67 gadi, bet sievietes – 76. Mūsu kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuvā pensijas esot lielākas.
Par skolēnu patriotisko audzināšanu stāstīja Alūksnes vidusskolas skolotāja Ilze Līviņa. Viņa uzsvēra, ka tajā liela nozīme ir ne tikai skolotājam, bet arī politiski represētajiem, kuru, diemžēl, ar katru gadu paliek arvien mazāk un mazāk. Viņa ir pateicīga šiem cilvēkiem par to, ka viņi nāk uz skolu un stāsta skolēniem par pārdzīvoto. Vajadzīga “dzīvā vēsture”, kuras daļa ir tieši politiski represētie. I.Līviņa uzskata, ka patriotismu iemācīt nevar, jo tas ir sirdī. Liela nozīme esot arī patriotisma audzināšanai ģimenē. Viņa ir pateicīga visiem, kas informē skolēnus, un priecājas, ka skolēniem ir iespēja apmeklēt Okupācijas muzeju.
Politiski represēto kluba priekšsēdētāja Dzidra Mazika nolasīja sēdes rezolūciju. Tajā tika iekļauts jautājums par piemiņas ansambļa izveidošanu Rīgā pie Okupācijas muzeja komunistiskā režīma upuru piemiņai.
Pasākuma noslēgumā visi kopā noskatījās aptuveni pusstundu garo filmu par Alūksni. Pēc filmas noskatīšanās mājinieki un viesi devās pusdienās, pēc tam – uz Ezeriņu kapiem un Viktora Ķirpa Ates muzeju.
