Lielveikalā, stāvot rindā pie kases, lai norēķinātos par pirkumu, vēroju, kā pirms manis kāda vecīte no saujas saujā citu pēc cita pārlika santīmus.
Lielveikalā, stāvot rindā pie kases, lai norēķinātos par pirkumu, vēroju, kā pirms manis kāda vecīte no saujas saujā citu pēc cita pārlika santīmus. Viņas lūpas klusi kustējās, tos vairākkārt pārskaitot. Brīdi viņa uzlūkoja nelielos pirkumus sev priekšā un atkal atsāka naudas pārskaitīšanu. Rūpīgi sieviņa pārmeklēja arī nodilušā naudas maciņa nodalījumus. Tajos vairāk nevienu naudas zīmi neradusi, viņa atlika malā vienu no diviem maizes kukulīšiem. “Es, meitiņ, maksāšu tikai par vienu kukuli un paku piena, otram kukulītim nepietiks naudiņas,” gluži kā atvainodamās, sirmgalve uzrunāja kases darbinieci.
Raudzījos notiekošajā un nespēju pārvarēt skumjo sarūgtinājumu par veco cilvēku pieticīgajām iespējām, par viņiem uzspiesto pārlieko taupību, kas vairāk pielīdzināma nabadzībai, par skopajām azaida reizēm, par novēršanos no spožu preču pārpilnajiem plauktiem.
Atmiņā ataust vēl kāda saruna, kad māmuļa, kurai tuvojas astotais gadu desmits, ar prieku stāstīja, kā nopelnījusi desmit olas. Tā bijusi vienas dienas darba alga par biešu vagām, kas izravētas kaimiņienes tīrumā. “Tagad varēšu lepni padzīvot, uzcepšu oliņu un kartupeļus. Visai dienai spēka pietiks. Katru dienu olu neēdīšu, bet pietaupīšu,” teica vecīte, aši izrēķinot, cik santīmus ļaus ietaupīt kaimiņienes dotās olas. Viņa nav vienīgā, kas ved šo savdabīgo izdzīvošanas grāmatvedību, gandrīz vai apmīļojot katru santīmu un latu, ko izdevies ietaupīt.
Ļoti ceru, ka oktobrī, kad notiks kārtējā mazo pensiju indeksācija, apmēram 551 tūkstotis veco cilvēku, kas godprātīgā darbā aizvadījuši mūžu, kļūs kaut mazliet laimīgāki, jo viņi zina lata un santīma vērtību. Pensiju palielinājums vidēji par
6 latiem viņiem šķitīs prāva bagātība, lai gan par to nevarēs nopirkt darba gados sabojāto veselību un visu to, kas kādreiz izsapņots, bet nepiepildīts. Šāgada laikā pēc abām indeksācijām pensiju lielums vidēji pieaugs par desmit latiem. Protams, desmit lati nav simts vai tūkstotis, bet tā ir iespēja neatteikties no otra maizes kukulīša, tā ir iespēja iegādāties vēl kādu medikamentu paciņu, lai fiziskas sāpes nevajadzētu ciest mēnešiem ilgi, tās pieklusinot ar pašu gatavotu ārstniecības tēju malkiem.
Es vēlos, lai situācija pie kases aparāta būtu citādāka, tāda, kurā vecais cilvēks nevis skumji atturas no kāda pirkuma, bet priecīgi stāsta, ka beidzot atļāvies nopirkt kādu sen kārotu našķi vai apmeklējis kādu koncertu vai teātra izrādi.
Laimes izjūtas, ko piedzīvo cilvēki, ir dažādas. Vienam laime ir būt miljonāram, otram – šīs izjūtas spēj radīt daži lati. Zinu, ka mani mīļie un tuvie vecie cilvēki miljonāri nekļūs, bet viņi vecumdienās ir pelnījuši mazliet vairāk dzīves gaišuma, arī tā gaišuma, kas piemīt dienai, kad pastnieks atnes pensiju.
