Šonedēļ aprit piecpadsmit gadu kopš brīža, kas bija pavērsiens ne tikai Latvijas, bet arī pasaules liktenī. Runa ir par 1991.gada augusta “puču”. Ja atceramies, tieši šajās trijās dienās izšķīrās Padomju Savienības impērijas liktenis.
Šonedēļ aprit piecpadsmit gadu kopš brīža, kas bija pavērsiens ne tikai Latvijas, bet arī pasaules liktenī. Runa ir par 1991.gada augusta “puču”. Ja atceramies, tieši šajās trijās dienās izšķīrās Padomju Savienības impērijas liktenis.
19.augustā padomju stingrās līnijas piekritēji mēģināja veikt pasākumus pret prezidentu Mihailu Gorbačovu, tomēr iecerētais pēc divām dienām izgāzās. Joprojām nav apstiprinošas informācijas, vai Gorbačovs zināja par savu tuvāko līdzgaitnieku un politbiroja locekļu nodomiem un rīcību. Vai viņš, sēžot savā Krimas villā kā “Forosas gūsteknis”, nogaidīja, kurš gūs virsroku? Gan viena, gan otra pieņēmuma piekritēji operē ar vienlīdz pārliecinošiem un tajā pašā laikā apstrīdamiem argumentiem. Katrā ziņā bez tā laika Krievijas Federācijas prezidenta Borisa Jeļcina atbalsta Latvijas ceļš uz neatkarības atjaunošanu nebūtu nedz tik ātrs, nedz arī relatīvi nevardarbīgs. Kā jau minēts, tieši Jeļcina atklātā nostāšanās pret pučistiem bija ceļa sākums līdz “Belovežas gāršas” vienošanās brīdim starp Krievijas, Ukrainas un Baltkrievijas vadītājiem. Tas savukārt izbeidza padomju impērijas pastāvēšanu. Tā paša gada decembrī pirmais un pēdējais PSRS prezidents M.Gorbačovs paziņoja par atkāpšanos.
Atskatoties pagātnē, gribas domāt, ka Jeļcinu augusta dienās vadīja viņa pārliecība, kādai jābūt tālākajai PSRS vēsturei. Tolaik tā bija mums un pārējām Baltijas valstīm ļoti labvēlīga. Nebūsim naivi, bez viņa mūsu triju valstu atzīšanas līdzīgu soli nespertu neviena pasaules lielvara. Tāds bija konkrētais vēsturiskais brīdis un situācija, kuru nekavējāmies izmantot.
Jo zīmīgāk, ka tieši šonedēļ, piecpadsmit gadu pēc augusta notikumiem, trīs dienu vizīti mūsu valstī sāk nu jau labu laiku kā bijušais Krievijas prezidents B.Jeļcins. Protams, no augstās diplomātijas skatpunkta raugoties, tā ir atbilde mūsu prezidentes Vairas Vīķes – Freibergas pagājušā gada maijā Maskavā izteiktajam uzaicinājumam. Vien jāņem vērā, ka šāda līmeņa vizītes nekad nav gluži personiskas. Ja ne pilnīgi negaidīta, tomēr beidzot nesen notika Krievijas pareizticīgo baznīcas patriarha Aleksija II vizīte. Tagad ierodas Jeļcina kungs. Zinot Latvijas šāgada svelmainās rudens politiskās dvesmas iemeslu – Saeimas vēlēšanas -, šādas tādas pārdomas rodas. Protams, gan jau politiskās peripetijas mūsu valstī gana smalki zina arī tie, kam tās būtu jāzina Krievijā. Nav tā, ka abu minēto kungu ierašanās ir mēģinājums ietekmēt politiskos pašmāju procesus. Drīzāk tam ir zināma simboliska jēga, papildināta ar skatienu nākotnē. Bijušā Krievijas prezidenta vizītē var saskatīt arī, iespējams, daudz tālejošākus mērķus. Galu galā tieši ar viņa atbalstu varu Kremlī ieguva pašreizējais prezidents Vladimirs Putins, kuram saskaņā ar Krievijas Konstitūciju šis ir pēdējais valdīšanas termiņš. Viņam aktīvi jādomā, ko darīt pēc diviem gadiem, – mēģināt labot Konstitūciju sev par labu vai atrast piemērotu varas mantinieku. Tiešas saistības, protams, ar vizīti tam nav, tomēr jāņem vērā, ka vēsture ir notikumu ķēde, kurā iepriekšējais ietekmē nākamo.
(“Zemgales Ziņas”)
