Augustā vēl skolēni bauda vasaras priekus, bet nenovēršami tuvojas 1.septembris.
Augustā vēl skolēni bauda vasaras priekus, bet nenovēršami tuvojas 1.septembris. Vecākiem ar to ir jārēķinās, tāpēc šobrīd vērojams iepirkšanās drudzis, lai sagādātu visu vai gandrīz visu skolai nepieciešamo. Kam tādu iespēju nav, palīdzēt cenšas sabiedriskās organizācijas, aicinot ziedot skolas somai vajadzīgas lietas vai naudu. Pašvaldības vēlas atvieglot un padarīt priecīgu 1.septembri vismaz tiem, kuri ar priecīgām gaidām pirmo reizi vērs klases durvis, tāpēc piešķir pabalstus.
Kāpēc tik daudz satraukumu? Pamatskolas izglītību taču valsts nodrošina bērniem par brīvu, tā vismaz apgalvots “stipros papīros”. Tomēr vecākiem ir jāpērk mācību grāmatas, ja skolas bibliotēkā to trūkst vai arī skolotāja vēlas citu mācību grāmatu, nevis to, kuru akceptējusi viņas priekšgājēja. Tikmēr valsts vienam skolēnam grāmatu iegādei laipni atvēl divus latus. Tieši kuru grāmatu par tiem var pirkt? Izdevniecības mācību literatūras dārdzību skaidro ar inflāciju, tāpēc var paaugstināt cenu skolēnu pirmās nepieciešamības precēm. Diemžēl inflācija neattiecas uz bērnu pabalstiem, par kuriem šobrīd var nopirkt vienu vai labākajā gadījumā divas grāmatas. Vecāki neuzdrošinās neko iebilst, jo var sekot viņu pienākumu uzskaitījums. Liekas, ka valsts savu pienākumu nodrošināt bezmaksas izglītību ir aizmirsusi.
Domāju, daudzi man piekritīs, ka vismaz sāpīgo grāmatu jautājumu varētu atrisināt pavisam vienkārši. Izglītības un zinātnes ministrijā vajadzētu atteikties no eksperimentiem ar mācību grāmatām, lai katrs skolotājs izvēlas saviem audzēkņiem to, kuru uzskata par labāku. Turklāt izrādās, ka skolēns labprātāk izvēlētos no bibliotēkas dziļumiem izraktu grāmatu, kura izdota padomju varas gados, jo tajā informācija gan ir daļēji novecojusi, bet tā ir daudz vienkāršāk izklāstīta, tāpēc labāk uztverama. Vai grūti izstrādāt plānu tādai mācību literatūrai, lai grāmatas nebūtu jāmaina ik pēc gada vai diviem? Ministrijā taču vajadzētu būt speciālistiem, kuri spēj novērtēt, kādas mācību grāmatas atbilst visām prasībām un pēc kurām jāmāca visi skolēni. Protams, neviens neliedz izmantot citas grāmatas kā papildu literatūru. No šādas sistēmas iegūtu visi. Grāmatas maksātu lētāk. Ja ģimenē ir vairāki bērni, tad jaunākie varētu izmantot vecāko brāļu vai māsu grāmatas. Turklāt vieglāk būtu sekot izglītības kvalitātei katrā skolā, zinot, ka skolēni tiek sagatavoti daudzmaz vienādā līmenī. Pašlaik zināšanas dažādās skolā ir ļoti atšķirīgas.
Apkopojot ziņas, cik devīto klašu skolēnu pamatskolu beiguši ar liecību, zināms, ka valstī tādu ir vairāk nekā divi tūkstoši. Turklāt tādu skolēnu kļūst arvien vairāk. Tas nozīmē, ka īpaši svarīgs ir jautājums par izglītības un mācību grāmatu kvalitāti.
