Pirms Bejas centra meža ceļš nogriežas pa kreisi un izved klajumā, kur paveras brīnišķīga ainava. Piemājas saimniecību “Stocene” ar guļbūves ēkām ieskauj simtgadīgi koki, augļu dārzs, bišu stropi, puķes, pirts un dīķi piekalnē.
Pirms Bejas centra meža ceļš nogriežas pa kreisi un izved klajumā, kur paveras brīnišķīga ainava. Piemājas saimniecību “Stocene” ar guļbūves ēkām ieskauj simtgadīgi koki, augļu dārzs, bišu stropi, puķes, pirts un dīķi piekalnē. Tā ir pasakaina vieta, tāpēc atpūtnieki, kuri kaut reizi te bijuši, vēlas atgriezties. Klausīties bišu sanoņā, putnu dziesmās un klusumā.
“Te ir mana vectēva māja. Veca. Vieglāk būtu uzcelt jaunu, bet es to atjaunoju. Ar mūsdienīgu būvi nevienu vairs nevar pārsteigt. Manuprāt, daudz svarīgāka ir dabiska vide. Barojot zivis vai strādājot ar bitēm, es atgūstu enerģiju un veselību. Mans mērķis nav pelnīt un kļūt bagātam, bet iegūt sirdsmieru. Tādu iespēju dodu arī citiem. Pēc stresa pilsētā te var atpūsties,” atzīst saimniecības īpašnieks Arnis Pūpols.
Nekad “Stocene” nav bijusi liela un bagāta saimniecība. Senāk biškopība bijusi būtisks ieņēmumu avots. Tagad stropi izvietoti turpat, kur tie bijuši vectēva dravā. Ziemas spelgoņā visas septiņas saimes nosala. Pavasarī stropus iztīrīja, salika tajos mākslīgās šūnas. Kad Jāņos spietoja bites, divas saimes ielidoja tieši stropos. “Te ir liepas, virši, āboliņš, viss, kas ir vajadzīgs bitēm. Tiklīdz viena kultūra nozied, ir nākamā, no kuras vākt nektāru. Varu ciemiņus cienāt ar medu. Turklāt to labprāt lieto arī pirts procedūrās,” stāsta A.Pūpols. Pirms diviem gadiem viņš uzcēla pirti, pēc tam – piebūvi, kuru tagad izsit ar melnalkšņa dēļiem, veidojot plašu un patīkamu atpūtas telpu.
No ārpuses pirts guļbūve rada senatnīgu iespaidu, jo baļķi ar pinoteksu beicēti melni.
Tas darīts, lai pirts iekļautos seno ēku kompleksā, kā arī pasargātu baļķus no bojāšanās. “Pirts ir būvēta no sirds, tāpēc tur ir īpaša aura. To rada arī baļķi no sava meža, tāpēc tajā peroties var saņemt spēku un enerģiju,” uzsver Arnis Pūpols.
Uzcelts arī malkas šķūnis. Pašlaik remontē veco kūti, kur būs vieta dažādam inventāram. Lielo šķūni ceļa malā paredzēts nojaukt. Senāk tajā kūla labību, bet tagad tas nav vajadzīgs. Pakāpeniski remontē dzīvojamās mājas istabas. Iemaņas un izdoma lieti noder. Visu laiku dzīvot lauku vidē Arnis nevēlas, jo vajadzīgas pārmaiņas, nevis vienveidība.
“Dzīve ir interesanta ne tikai lauku sētā. Tiesa, vasarā te pavadu daudz laika, bet ir vajadzīgs vēl daudz kas cits,” uzskata A.Pūpols.
Pirms diviem gadiem izrakti divi dīķi. Tajos ielaisti karpu mazuļi, lai būtu loms makšķerniekiem. Šovasar ūdenskrātuvēs savairojušās mailītes, tāpēc ielaidīs foreles, lai plēsējzivis tās izķertu. Arnis rēķina, ka pietiktu ar 30 līdz 50 forelēm. Makšķernieki varēs uz āķa noķert gan foreles, gan karpas 300 līdz 400 gramu smagas. Makšķernieki tās var turpat izžāvēt. “Zivis neaudzēju pārdošanai, bet makšķernieku priekam. To barošanai nevar iegādāties speciālo barību, jo šī ir bioloģiskā saimniecība,” norāda A.Pūpols. Viņš zaļi saimnieko jau desmit gadus, bet bioloģiskā saimniecība ir otro gadu. Ir, protams, jāpilda prasības, kuras nebūt neliekas vajadzīgas, tomēr ar lauku kultūru maiņu var nošaut trīs zaķus reizē. “Varu nodrošināt nektāraugus bitēm, ielabot augsni un piedāvāt ekoloģiski tīrus produktus ciemiņiem. Tiesa, kartupeļi nav paauguši lieli bez minerālmēsliem, toties ir veselīgi,” spriež saimnieks. Arņa māte Antonija no upenēm un citām ogām prot gatavot brīnišķīgu mājas vīnu, ar ko cienā atbraucējus. Viņa ar dzīvesprieku un ieinteresētību vislabāk apliecina, ka dzīve tīrā dabiskā vidē ir veselīga. A.Pūpols izcirtis krūmus otrpus ceļam, lai tur izveidotu stāvlaukumu mašīnām, jo tās neiederas lauku sētā.
“Tepat netālu katru pavasari mutuļo pazemes avoti. Ar to ūdeni piepildu dīķus, tāpēc tas ir ļoti tīrs. Abi dīķi ir savienoti. Vectēvs izdarījis avota ūdens analīzes, tāpēc ir zināms, ka tajā ir palielināts sēra daudzums,” atklāj Arnis. Ģipša bagātās vietās avotu ūdenim ir sēra garša. Tādu ūdeni lieto dziedniecībā, tāpēc, mazgājoties pirtī, ir īpašs efekts.
A.Pūpolai tāpat kā dēla ģimenei dzīvoklis ir Alūksnē, bet katru vasaras dienu viņi ir lauku mājā. Tagad Antonijai ir 80 gadi, bet viņa atceras, ka šurp ar velosipēdu braukuši jau tad, kad bērni vēl mācījušies skolā. Šajā vidē sieviete jūt dabas dziedinošo spēku, tāpēc gadu nasta neliek sevi manīt. “Pats galvenais ir veselīga vide, veselīgs, turklāt nepiespiests darbs,” ir pārliecināts viņas dēls.
