Pagājuši seši gadi, kopš Liepnas pagasta teritorijā uzbūvēts Bērziņu – Manuhnovas robežpārejas punkts.
Pagājuši seši gadi, kopš Liepnas pagasta teritorijā uzbūvēts Bērziņu – Manuhnovas robežpārejas punkts. Alūksnes rajona (Latvijā) un Palkinas rajona (Krievijā) iedzīvotāji cerēja, ka uzlabosies infrastruktūra pierobežā, veidosies jaunas darbavietas, tomēr nekas nav mainījies.
“Modernu robežpārejas punktu uzcēla, izsvieda miljonus, bet tagad nevienu nelaiž pāri. Kāpēc tad tas bija vajadzīgs?” nesaprot pierobežā dzīvojošais Leonards Bricis.
Lai gan viņš tāpat kā daudzi liepnieši nejūt vajadzību šķērsot robežu, nenoliedzami pārejas punkta atvēršana ne tikai gājēju, bet arī transporta kustībai abos virzienos aktivizētu pagasta saimniecisko dzīvi. Tagad Bērziņos, pašā pierobežā, mīt vien dažas ģimenes, kuras iztiek ar pensiju un piemājas saimniecībā izaudzēto. Vienīgi Ārijs Fedotovs “Salnās” strādā ar vērienu. Tomēr robeža un attālums no rajona, valsts centra rada sajūtu, ka šie cilvēki dzīvo kā uz pussalas, jo tālāk ceļa nav.
Iegriežoties pierobežas mājās, rodas iespaids, ka svešinieki te iegriežas reti. Varbūt tāpēc ir patīkami ciemoties, jo tajās dzīvo sirsnīgi, atsaucīgi cilvēki. Viņi cienā ar medu un pienu, ar āboliem un gurķiem, aicina istabā. “Te esmu dzimusi, augusi un nomiršu. Kādreiz mūsu centrā bija 27 ģimenes, bet tagad palikušas vairs tikai dažas mājas,” saka “Sloku” saimniece Marta Jegorova. Acīmredzot viņa ir vecākā Bērziņu iedzīvotāja – pārkāpts 80 gadu slieksnis, bet vēl ņipra un runīga. Viņas otrais vīrs aizbraucis uz savu dzimteni Krieviju, bet Marta ne agrāk, ne arī tagad nav vēlējusies šķērsot robežu. Tagad palikusi viena, jo dēls, mazbērni un mazmazbērni dzīvo pagasta centrā, tiesa, apciemo un palīdz.
Pēdējie pirms robežas ir “Jaunbērziņi”, kuru saimnieks ir Laimonis Mironovs. Viņa dzimtene ir otrpus robežai – Manuhnovā, bet pāri netiek. “Man nav naudas un arī vajadzības, lai tomēr mēģinātu tur nokļūt,” skaidro L.Mironovs. Viņš tikko sasniedzis 62 gadus un kļuvis pensionārs, bet dzīvesbiedre Ināra jau agrāk saņēma pensiju. Abi secina, ka dzīvot var labi. Autoveikals atved pārtiku. Ja vajadzīgs, atbrauc meita. Mežā būs daudz brūkleņu un dzērveņu, tomēr vajadzīgs lietus, jo citādi ogas var nobirt. Sausums izkaltējis govs ganības un dārzu. Ūdeni laistīšanai ved no kaimiņu mājas, kura sabrukusi, bet ūdens akā nekad netrūkst.
Arī “Zīlītēs” dzīvo pensionāri – Kuzņecovi. Lai gan būs pagājuši jau desmit gadi, kopš uz tēva mājām pārcēlās no Olaines, nav vēl īstas pārliecības, ka šajā vietā paliks. “Ko lai te dara? Ja neesi pensionārs, tad jāmirst badā,” spriež saimnieks. Viņš mēģināja veidot un attīstīt saimniecību, bet secināja, ka nav vērts. Tiesa, te ir svaigs gaiss, miers un klusums.
“Bišusalās” atkal sastopam pensionārus – L.Brici ar dzīvesbiedri Jevgeņiju. Viņa Liepnas sovhozā bijusi biškope, bet tagad tas vairs ir tikai vaļasprieks. “Bitenieki saka, ka laba vasara bijusi, medus ienesums esot liels, lai gan tajā karstumā un sausumā ziedi sakalta. Tomēr sausa ir labāka nekā lietaina vasara,” atzīst J.Brice. Sovhozā viņa rūpējusies par 80 saimēm, tagad medus būs tikai no dažām.
Bioloģiskās saimniecības “Priedes” īpašnieki Tamāra un Arvīds Zučiki dzīvo tuvāk pagasta centram. Viņi secina, ka par dzīvi nevar sūdzēties, bet pirmajos gados pēc Latvijas neatkarības atgūšanas bija smagi. “Kad tikko sāka privatizēt zemi, man piedāvāja pirkt 160 hektārus meža zemes. Turklāt par hektāru prasīja tikai 1,20 latus. Kur lai es tādu naudu ņemtu! Ja zinātu, ka tā kļūs tik dārga, prasītu kredītu bankā,” atceras zemnieks. Viņš apsaimnieko 13 hektārus lauksaimniecībā izmantojamās zemes, audzē cūkas un govis. Ir gandrīz visa lauksaimniecības tehnika, tāpēc ne tikai pašiem vieglāk sēt un novākt, stādīt, pļaut un presēt sienu, bet var arī citiem palīdzēt tikt galā ar lauku darbiem.
“Šogad no graudaugiem iekūluma tikpat kā nav, jo sausumā nekas neizauga. Nav vērts kult, izdevīgāk bija dažus labības laukus izart. Toties kartupeļu raža ir padevusies laba. Acīmredzot govīm spēkbarību vajadzēs pirkt, bet siens ir sagatavots pietiekami,” spriež T.Zučika. Viņa atceras, ka senāk brauca uz Kačanovu (Krievija) iepirkties. Zučiku ģimene, protams, bez tā var iztikt, toties daudziem paziņām Liepnā grūtības rada vīzu kārtošana un tuvinieku kapu apmeklējums, jo pāri robežai iespējams tikt tikai caur Pededzes vai citu robežkontroles punktu. 2004.gada decembrī Alūksnes, Pededzes, Liepnas un Palkinas iedzīvotāju anketēšana par robežšķērsošanas punkta Bērziņi – Manuhnova infrastruktūras sakārtošanas nepieciešamību ļāva izstrādāt pamatojumu pierobežas iedzīvotāju mobilitātes atbalstam. Tā mērķis bija aktivizēt transporta kustību, saglabāt apdzīvotību un cilvēkresursus pierobežā, tomēr tas nav palīdzējis risināt ar robežas šķērsošanu saistītās problēmas abu valstu institūcijās.
