Romāns turpinājumos. 56. “Problēmas ir radušās visiem. Viņš reizēm lieto alkoholu, sācis kaislīgi smēķēt, redzu, ka pat sekss viņu apgrūtina, un liekos mierā. Par gaidāmo bērniņu viņš garas sarunas šobrīd nevēlas uzsākt.
Romāns turpinājumos. 56.
“Problēmas ir radušās visiem. Viņš reizēm lieto alkoholu, sācis kaislīgi smēķēt, redzu, ka pat sekss viņu apgrūtina, un liekos mierā. Par gaidāmo bērniņu viņš garas sarunas šobrīd nevēlas uzsākt. Reizēm liekas, ka viņš nav gatavs savai tēva lomai un to pārdzīvo, taču sarunā par šo tēmu neielaižas. Gaidīšanas laiks mums visiem ir grūts. Es viena kā tāda muļķīte reizēm līksmoju, bet citreiz man arī liekas, ka visi esam pielaiduši kļūdu, ka nevajadzēja ar šo ideju tā aizrauties un jau pašā sākumā padomāt, vai varēsim to nastu panest. Tomēr es ticu, ka viss būs labi.”
“Mums, sievietēm, vienmēr tas grūtākais darbs, vienmēr jābūt tālredzīgākām un gudrākām, jāplāno dzīve tālu uz priekšu, un te nu mums padoma daudzreiz pietrūkst un nav kam to prasīt.”
“Laiks rādīs, kā izturēties. Nelauzīsim galvas, tas viss atrisināsies pats! Jau drīz pienāks un arī paies mūsu lielā diena. Es gribētu būt klāt dzemdībās, just tev līdzi, visu izbaudīt un palīdzēt tev, cik vien tas ir iespējams. Par to domājot, es pilnībā zaudēju sirdsmieru. Man vajag izjust tavas mokas, procesa smagumu, lai varētu būt māte.”
“Esmu ar mieru. Piedalies arī, ja esi tā nolēmusi. Varbūt tiešām tava palīdzība nāks par labu mums abām, mums visiem.”
Kad Iveta ir aizgājusi, Vita paņem rokdarbu grozu. Tur pašā apakšā ir balts audums. Vita piegriež mazas bērna jaciņas. Tās viņa izšūs un apdarinās kā visrūpīgākā māte. Tas būs īsts meistardarbs, viņas grūtniecības laika diplomdarbs, kur jāsakoncentrē viss pārdzīvotais, jāizbrīvē šinī mīlestības darbā visas emocijas, kas nav ļāvušas līdz šim pieņemt lēmumu. Vita strādā un domā, domā un strādā. Viņas miesās mazais ir pavisam mierīgs, tikai pa retam jūtamas maigas kustības. Bērnam laikam patīk viņas nodarbe. Viņš jūtas labi.
Vitai dzemdības sākas noteiktajā dienā, un viņas abas – Iveta un viņa – iestājas klīnikā agrā rīta stundā. Vita atkal ir oficiāli kļuvusi par Īvandi, ar saviem īstajiem pases datiem un adresi. Iveta ir tik satraukta un sākumā pat haotiska, brīžiem izturoties gandrīz kā nepieskaitāma, un Īvandei pienākas bez visām sāpēm, kas jāpārcieš sāpju brīžos, vēl mierināt Ivetu, kura reizē ar bērna piedzimšanu taps par māti, ne tikai bērna bioloģisko māti. Pirmsdzemdību palātā viņas ir divas. Nodaļas personālam zināms, ka Iveta ir dzemdētājas draudzene, un tas tagad nav nekas neparasts. Tagad modē ir arī tādas dzemdības. Katram ir tiesības izvēlēties līdzās vēlamo cilvēku. Draudzenes bieži izrādās labākas palīdzes nekā vīri, kuriem, iespējams, licies svarīgi sevi tādā veidā apliecināt, baudīt piedzīvojumu, lai vēlāk draugu kompānijā palielītos ar savu viszinību šinī intīmajā procesā. Vīrietis dzemdībās kļuvis par tādu kā modes lietu, ne vienmēr piemērotu un attaisnojamu. Ne viens vien stiprā dzimuma pārstāvis bijis jālūdz pamest dzemdību zāli, jo ne visiem nervu sistēma izrādījusies pietiekami stabila un piemērota. Ne visi vīrieši, dzemdību zālē nonākuši, izjutuši vēlmi patiesi sievai vai draudzenei palīdzēt. Gadās visādi un oficiālus dokumentus “līdzdzemdētājam” neprasa. Neviens arī šoreiz nezina, kādas attiecības vai radniecība ir starp abām sievietēm, un to arī droši vien neuzzinās.
