Romāns turpinājumos.55. Kramiņi, protams, ir vairāk nekā droši par labu iznākumu: veselu bērniņu, savu sapņu piepildījumu. Viņus naktīs droši vien nevajā domu spieti, kas lidinās ap Vitu kā naktstauriņi uz gaismu.
Romāns turpinājumos.55.
Kramiņi, protams, ir vairāk nekā droši par labu iznākumu: veselu bērniņu, savu sapņu piepildījumu. Viņus naktīs droši vien nevajā domu spieti, kas lidinās ap Vitu kā naktstauriņi uz gaismu. Vai tiešām tā Vitas smadzenēs mātes, iznēsātājas mīlestība, instinkti cīnās ar auksto aprēķinu? Vita cenšas mazo mierināt ar glāstiem, drošinot viņu ar domām, ka viņš savā ģenētiskajā ģimenē būs laimīgs, aprūpēts un lolots uz to labāko, ka viss būs labi un viņš būs laimīgs bērns. Mazais brīžiem liekas tik satrakojies, it kā bez laika gribētu izlauzties Dieva pasaulē, lai ko svarīgu viņai pavēstītu. Vita mazuli saprot: viņam laikam tiešām trūkst viņas emocionālā miera, ko viņa izstarotu, ja tas būtu viņas bērns. Ak! Kāpēc viņa toreiz uzņēmās šo nastu! Kāpēc viņa pieņēma šo neprātīgo lēmumu? Labāk būtu bijis kaut badā mirt, meklēt izeju jebkā, tikai ne to, ko viņa bija uzsākusi un kas tagad jānoved līdz galam. Vitu grauž vien lielākais pasaules soģis- sirdsapziņa. Vai viņa par savām izjūtām drīkst runāt ar Kramiņiem? Tas laikam būtu neprāts! Vai tas ko dotu viņas pašas sirdsmieram? Vai Iveta izprastu “inkubatora” emocijas un neizdarītu pārsteidzīgus secinājumus? Kad tapa vienošanās, viss likās vienkāršāk. Varbūt psihologs spētu viņai palīdzēt, dodot padomu, kā nest tālāk šo, nu jau arī garīgi smago nastu? Bet vai ir kāda garantija, ka psihologa un Vitas saruna paliek konfidenciāla? Izceltos liels skandāls, ja Kramiņi uzzinātu, ka viņu bioloģiskā bērna “inkubators” sācis niķoties. Vita varētu par savām sajūtām runāt ar māsu. Velda šo putru palīdzēja ievārīt, lai tagad palīdz ar padomu! Taču Veldai nav laika, viņa ir aizņemta ar savu mīlestību, ar Ginteru, ar Rihardu, savu darbu. Vainot Veldu liekas muļķīgākais, kas varētu būt. Vita pati pie visa ir vainīga, tāpēc kādam sūdzēties būtu muļķīgi.
Kā Vita gribētu aizmigt un pamosties tad, kad viss jau būs garām! Bet palikušas vismaz septiņas garas nedēļas, kuru laikā viņai nav kur sprukt. Nekas vairs viņu nespēj aizraut, ne grāmatas, ne Ivetas speciāli viņai piemeklētās videofilmas. Vienīgais, kur viņa var glābties, ir rokdarbi, sarežģītas un smalkas tehnikas rokdarbi: mezglojumi, izšuvumi, adījumi.
Kādu dienu par visu, kas nedod mieru Vitai, ierunājas Iveta. Viņa seko vai visām pasaules ziņām par surogācijas tēmu internetā un uzskata savu izpalīdzi par gudru un domājošu sievieti, kurai var arī uzticēties un kuru vajag uzklausīt. Viņa ir uzzinājusi jaunumus, kas jāpavēsta arī Vitai. Zinātne iet uz priekšu, viss pasaulē notiek un mainās. Viņas ir kļuvušas tik tuvas… Pieskārieni Vitai un bērnam ir viņas pierasts rituāls, tiesa, pēdējā laikā tas notiek retāk nekā agrāk. Acīmredzot ir kaut kas tāds, kas tam traucē no abām pusēm. Vita gan zina, kas tas ir: tās ir viņas pamodušās jūtas pret bērnu, kas instinktīvi liek izvairīties no saskarsmes kontaktiem ar Ivetu. Tā ir viņas zemapziņa, kas cīnās ar apziņu.
Iveta ierunāja pirmā: “Jūtu, ka tevi kaut kas īpaši nomāc. Varbūt varam par to parunāt? Droši vien tas, ka tu tagad nesatiecies ar dēlu, ir tev par smagu. Tu pēc Riharda ilgojies. Redzu rūpes tavā sejā. Tu vairs neesi tā ideāli mierīgā sieviete, kādu es tevi iepazinu. Vai man ir taisnība?” un viņa atsēžas tik tuvu Vitai, ka jūtams viņas elpā viegli vibrējošais ķermenis.
“Būtu labi, ja mēs abas būtu kā Siāmas dvīņi,” pēkšņi saka Vita. Taču mēs esam divas, divas sievietes katra atsevišķi. Es daudz domāju, taču kaut kas ir stiprāks par saprātu, man ir bail no tā, kas stāv mums priekšā. Ārprāts! Es gan gaidu to dienu, gan baidos no visa, kas mūs sagaida. Kādreiz tu teici, ka es varētu būt kā bērna krustmāte. Es par to arī domāju. Vismaz sākumā es varētu būt viņa tuvumā, varbūt pat zīdīt. Vai tas ir iespējams? Ko teiks tavs vīrs? Ko es darīšu pēc tam? Ko teikšu Rihardam? Ka, strādādama ārzemēs, esmu atradusi bērnu un atvedusi viņu atdot Ivetas tantei, lai audzina? Mēs esam tā sapinušie, ka atšķetināt problēmu kamolu man vairs neliekas viegli. Kur man bija prāts, kad es piekritu, it kā tā būtu tikai spēle.”
“Ivars arī pašreiz par šo tēmu nav runājams – tēlo darbā aizņemto, ir ātri sakaitināms. Neiet vairs mums tā, kā bija agrāk.”
