Jauka, saulaina diena. Mēs braucam uz Mālupi. Ne velti Aleksandra Pelēča “Puisiska dvēsele” manā grāmatplauktā stāv goda vietā.
Jauka, saulaina diena. Mēs braucam uz Mālupi. Ne velti Aleksandra Pelēča “Puisiska dvēsele” manā grāmatplauktā stāv goda vietā. Skolā man par A.Pelēci nemācīja, tie bija padomju laiki. Manai meitai arī jaunajos laikos nemācīja. Esmu pateicīga cilvēkam, kurš pirms daudziem gadiem man uzdāvināja šo grāmatu. Tad arī sākās mana lielā mīlestība pret šo rakstnieku.
Būtībā tā ir mīlestība pret Latviju, pret tās mežiem, purviem, akmeņiem, kokiem, puķēm un cilvēkiem. Mazliet smeldzīga, mazliet sāpīga. Varbūt tā var mīlēt savu bērnu, kurš nav izaudzis gluži tāds, kādu gribējās, bet tomēr sirdij tik bezgala mīļš un tuvs.
Lēni braucam pa saules sakarsēto, putekļaino ceļu. Šajā pusē esam pirmo reizi. Kādas skaistas bērzu alejas! Iztēlojamies, kā šeit ar zirdziņu uz Alūksni brauca mazais Alis (rakstnieks Aleksandrs Pelēcis). Neapmierināti autobraucēji mani apdzen un atstāj tādā putekļu ārprātā, ka kādu laiku jāklepo un jābrauc vēl lēnāk, jo nu jau ceļš kādu brīdi nav saredzams.
Esam ceļu krustos – viens uz Beju, otrs – uz Liepnu. Pa kuru braukt? Eju apjautāties. Pie tuvējās mājas jauks puķu dārziņš un takša sugas sunītis – mājas sardziņš. Respektēju sunīti, kuram gadu nasta redzami uzgūlusi, tālāk neeju, un viņam arī tā kā riet īsti nemaz negribas. Ka vēl nenobīstas no manis! Iznāk arī saimniece. Sarunas mums vedas labi. Īsā brīdī esam izrunājušas gan par sunīti, gan gotiņu, kuru jau vairs nav spēka vienai turēt, un diviem mīļiem kaķiem. Jā, rakstnieku A.Pelēci viņa zina, mazliet aizmirsies, kā tās mājas sauca, ak, jā, “Ķirši”. Viņa pastāsta, kā uz Mālupi braukt, bet, kur tieši “Ķirši” ir, to nu gan ne. Mums jau arī tieši mājas nevajag, tikai būt to tuvumā. Gribas izjust, kas tā par burvību, kurā varēja rasties tik brīnišķīga dvēsele.
Tā braucot un pa ceļam zīlējot, kur varētu būt rakstnieka mājas un viņa pirmā skola, esam nokļuvušas Mālupes centrā. Jāiet atkal apjautāties. Sieviete vidējos gados rausta plecus. Esot vietējā, bet tādu rakstnieku A.Pelēci, kurš te tuvumā dzīvojis, nezinot, arī skolu nezinot. Meklējam kādu vecāka gadagājuma cilvēku. Iesaka braukt uz Sofikalnu. Pie Sofikalna kultūras nama sēž bariņš jauniešu. Ieejam pretējā mājā. Mājas pagalms apkopts. Iznāk inteliģenta izskata jauna sieviete. Aleksandru Pelēci gan viņa nezinot. Varbūt kāds no veciem ļaudīm zināšot. Īstenībā man gribas dziļi nopūsties. Neko darīt, vecu ļaužu nav, braucam tālāk.
Liepnas pagastā apstājamies, tālāk jau nevar būt. Šoreiz “intervēju” pajaunu vīrieti. Nē, tādu rakstnieku viņš nezinot. Varbūt ir zināms, kur atrodas Ķiršu purvs. Zinot Ķiršu purvu, bet esot jau privatizēts. To nu gan mums smalki rāda un stāsta. Sakām paldies cerībā, ka tas pats Ķiršu purvs vien būs, un braucam atpakaļ. Jādodas jau mājās vien būs. Kaut kur šajā apvidū būsim bijušas, skaistās bērzu alejas redzējušas, arī labības laukus gar ceļa malām, ko pēdējā laikā Latvijā tik bieži neredz.
Tomēr kāda balss man saka, ka nevar to tā atstāt. Varbūt tas ir pats Alis, kas ir noskumis par šo nepelnīto aizmirstību. Viņš, kurā bija tik daudz mīlestības un labestības pret savu dzimto novadu un tā cilvēkiem.
Piestāju pie palielas mājas, klauvēju, neviens neatsaucas, eju iekšā – neviena. Eju caur patukšām, tīrām telpām un goda istabā atrodu no manis mazliet izbijušos sievieti. Viņa nav šejieniete, tikai vakar atbraukusi atpūsties. Bet viņa zina tādu rakstnieku! Viņa zina arī, kas man ko tuvāk varēs pastāstīt.
Te nu sākas brīnums. Pēc norādītā ceļa mēs atbraucam pie Ināras Garās, bijušās pagasta vecākās Mālupē. Tik enerģiska, laipna un draudzīga! Kaut viņai jābūt pie savas meitiņas – invalīdes, Ināra sēžas mašīnā un liek mums sekot. Brauc ātri, sagriežot milzīgu putekļu mākoni, un es mēģinu viņu noķert. Ināra mūs iepazīstina ar bijušo Mālupes skolotāju Dainu Aizupi. No mājas Daina iznāk visa balta, mirdzošā blūzītē, galvā cepure un saka: “Braucam uz “Ķiršiem”.”
Vai tiešām? Sajūta tāda, it kā es pati kāptu tajā grāmatā iekšā. Un tiešām Daina ir Starenieku Almas vedekla. Tik daudz reižu rakstnieka pieminētā Starenieku Alma, kuras sarkano magoņu lakatā tika ietīts tikko piedzimušais Alis. Starojošā Alma, kura aizveda mazo Ali uz balli Zirdziņu birzī. Grāmatā stāsts par Starenieku Almu apraujas, kad viņa izgāja pie vīra. Tagad dzīvē Daina šo Almas dzīvesstāstu turpina. Sajūta mazliet pat nereāla. Vai šī ir dzīve vai grāmatas turpinājums?
Piebraucam pie koku ieskautām mājām. Lasu mājas nosaukumu – “Ķirši”. Te nu es viņus satieku, tos, par kuriem lasīju grāmatā. Rakstnieka māsīcu Indru, viņas mazdēlu Jāni, mazmeitu Andu. Viņi ir smaidīgi un mīļi. Aizgūtnēm stāsta, rāda, kur bija otrējie “Ķirši”, kur bērzs, ko rakstnieks stādīja, kur vecais ceļš, kur “Rogas” (A.Pelēča mātes brāļa mājas, kur arī dzīvoja rakstnieks). Otrējo “Ķiršu” – rakstnieka tēva māju – vairs nav. Palikuši tikai divi lieli ozoli. Vai tur joprojām no saviem vajātājiem neslēpjas rakstnieka tēva brālis Jūlijs? Vai tur negaudo viņa suns? Ak, nē, viņus taču nogalināja. Liekas, joprojām redzu Jūlija degošās acis un jautājumu tanīs – kāpēc? Mantas, naudas dēļ?
“Bet, ja tā padomā, vai tad ir vērts savas dienas un gadus par rubļiem mainīt?” (A.Pelēcis)
Dod, Dievs, man iemācīties rakstnieka dziļo cilvēcību, labestību, māku piedot un uz visu to paraudzīties vēl ar humoru. Šo grāmatu vajadzētu izlasīt katram latvietim. Varbūt mēs vairāk iemācītos mīlēt. Mīlēt katru dzīvu radību, mīlēt koku, akmeni, mīlēt savu zemi un citam citu.
Anda atnes nelielu arhīvu, rakstnieka grāmatas un uz lapiņām ar rakstāmmašīnu rakstītus dzejoļus. Vienu šādu dārgumu man dāvina. Kā loterijā es velku, kura būs tā zīmīgā loze. Un, lūk:
“Uzpūt elpu maniem deniņiem:
Gribu zināt – vai jau vecums klāt?
Varbūt tikai sniega sudrabs tiem.
Uzpūt elpu maniem deniņiem -Vecumam es neticu labprāt!”
Ak, Aleksandr Pelēci! Man gribas aizpūst to sniega sudrabu, gribas teikt – tu nemaz nevari novecot, jo tas, ko tu saki cilvēkiem, tās ir mūžīgas vērtības, tās vienmēr būs vajadzīgas. Gan jauniem, gan veciem. Varbūt tieši šobrīd vairāk nekā jebkad pasaulei vajadzīgs tavs garīgums.
Žēl šķirties no jaukajiem cilvēkiem. Žēl šķirties no “Ķiršiem” un “Rogām”. Tur tiešām ir brīnišķīga aura.
Mēs apciemojam A.Pelēča skolasbiedreni Ainu. Kā rakstnieks viņu grāmatā nodēvējis – gudrā Aina, “kura nebija nekāda zubrītāja, bet tiešām gudra”. Aina arī ir bijusī skolotāja. Skaista vēl tagad. Skatāmies fotogrāfijas, klausāmies Ainas stāstus. Viņai ir daudz rakstnieka vēstuļu. Kad jāšķiras, liekas, arī Ainai mazliet skumji. Viņa ir palikusi viena ar sunīti. Ceru, ka mēs vēl tiksimies.
Vēl aizbraucam līdz vecajai un jaunajai skolai, kur rakstnieks mācījies. Tad vedam Dainu Aizupi mājās. Atceļā vēl daudz stāstu, bet šķiroties Daina noteikti grib iedot ciemakukuli – krējumu no pašas gotiņas. Gotiņa viņai vēl būs tikai vienu nedēļu. Kādi brīnišķīgi cilvēki Malienā!
“Kas šitū bej dūmajs.” (A.Pelēcis)
Mēs tiešām satikāmies ar A.Pelēci. Es novēlētu visiem tikties ar viņu. Tiem, kas viņu zina, neaizmirst, tiem, kas nezina, – iepazīt! Būtu ļoti labi, ja būtu kādas norādes, kur atrast viņa dzimtās vietas, kur viņa skolas. Būtu labi, ka Alūksnes un Apes bibliotēkā būtu visas viņa grāmatas. Viņš taču šejienietis, savējais.
“Pēc mūžības purvā vajag mūžības saules gaismā. Dīvainais akmens raksts! Ja mēs to iemācīsimies izlasīt, arī pašiem tik vientuļi nebūs. Ja kāda mirte tagad samīļota gribētu caur jumtu spraukties, nudien nebūtu žēl viņas galotnei ziemā savu auseni aizdot – lai dvēsele nenosaltu…” (A.Pelēcis)
