Romāns turpinājumos. 53. “Reizēm man liekas, ka tas ir mans lielākais ieguvums. Rihards savā agrīnajā dzīvē ir baudījis to, ko es nekad viņam nevarētu sniegt.
Romāns turpinājumos. 53.
“Reizēm man liekas, ka tas ir mans lielākais ieguvums. Rihards savā agrīnajā dzīvē ir baudījis to, ko es nekad viņam nevarētu sniegt. Galvenais, ka arī tu visu laiku esi bijusi viņam blakus. Rihards ir izrādījies kā kāds likteņa izredzētais. Kā viņš reaģēs uz dzīves pārmaiņām, kad atkal ik dienas būšu viņam blakus? Protams, viņi ar Artūru satiksies, droši vien draudzēsies,” saka Vita.
Trīsdesmit piektajā grūtniecības nedēļā Vitai ir veikts ķeizargrieziens. Viss ir tā, kā teikusi Velda: ārstu profesionalitāte ir augsta, viņa nejūt pat nekādas sāpes. Kad viņa pamostas no narkozes, pirmais, ko viņa ierauga, ir ziedi uz naktsgaldiņa. Tās atkal ir baltas maigi smaržojošās frēzijas. Tās viņa ir godam nopelnījusi, un ne tikai tās… Pie gultas stāv abi Kramiņi. Norūpējušos un gaišu skatienu viņā veras Iveta, bet Ivars (Vita ļoti samulst par vīrieša rīcību): viņš tik maigi saņem un noskūpsta savu bērnu iznēsātājas roku, ka Vita no šīm izjūtām nespēj atgūties vēl ilgi pēc tam. Viņa atturība un reizēm pat tāda kā ignorance neliecināja, ka patiesībā viņš Vitu ir cienījis un varbūt arī apbrīnojis… Dievs vien to zina, kādas bijušas viņa domas? Ka ar bērniem viss ir labi, tas redzams no dvīņu bioloģisko vecāku izturēšanās.
Pēc brīža Ivars atstāj sievietes divatā.
“Tu gribēsi viņus redzēt?” pēc brīža vaicā Iveta. “Esmu tik pateicīga tev, tu neticēsi: kamēr viss notika un tevi operēja, es lūdzu Dievu, ko pavisam līdz šim nepratu. Liekas, ka kaut kas gaišs ar mani notika šinī laikā. Neticami, ka tā var justies.” Iveta atkal apkampj cieši Vitas plecus. Tā viņa aizvien darījusi, kamēr viņas bērni bija pie Vitas.
“Esmu domājusi, kā man labāk izturēties. Velda iesaka nesasteigties.”
