Konkursa “Sakoptākais Latvijas pagasts 2006” otrās kārtas vērtēšanas komisija otrdien varēja pārliecināties, ka Alūksnes rajona sakoptākajā pagastā – Alsviķos – ir ne tikai skaista un sakārtota vide, bet arī brīnišķīgi cilvēki.
Konkursa “Sakoptākais Latvijas pagasts 2006” otrās kārtas vērtēšanas komisija otrdien varēja pārliecināties, ka Alūksnes rajona sakoptākajā pagastā – Alsviķos – ir ne tikai skaista un sakārtota vide, bet arī brīnišķīgi cilvēki.
Ar tiem pašvaldībā lepojas visvairāk, jo viņi pratuši ar darbu apliecināt mīlestību un uzticību šai vietai. Turklāt šogad konkursa devīze ir “Cilvēks – sakopta pagasta dvēsele”.
Strautiņu pamatskolas direktore Ilga Timofejeva atzīst, ka Alsviķu pagasts šādu vērtējumu jau sen bija pelnījis. Tiesa, rajona konkursa vērtēšanas komisijai šīs pašvaldības uzvara bija negaidīta. Klausoties pagasta padomes priekšsēdētājas Sandras Zeltiņas un citu alsviķiešu stāstījumā, kā arī kopā ar komisiju dodoties braucienā pa pagastu, radās atziņa, ka līdz šim dzirdēts par darbīgiem pagasta cilvēkiem, aktualitātēm ražošanā, kultūras un sporta pasākumiem, bet pietrūcis kopēja skatījuma. Tas liecina, ka otrais lielākais Alūksnes rajona pagasts ir patiesi bagāts gan ar arhitektūras un arheoloģijas pieminekļiem, gan ar ezeriem un upēm, gan ar ievērojamiem un neparastiem cilvēkiem. Vieni atstājuši neizdzēšamas pēdas pagasta vēsturē un cilvēku atmiņās, citi dara bagātu ikdienu un svētkus tagad. Par pagasta vēsturi un attīstību komisija saņēma plašu informāciju, tāpēc visu atstāstīt nav iespējams.
Protams, ne komisijas priekšsēdētājs Aivars Okmanis (Bauskas rajona un Rundāles pagasta padomes priekšsēdētājs), ne citi tās locekļi nevēlējās prognozēt, kurā no 15 nominācijām augstāko vērtējumu varētu iegūt Alsviķu pagasts. Jauna nominācija ir “Pagasta odziņa”, kurā var piešķirt papildu punktus par tikai šim pagastam savdabīgo. Alsviķieši uzskata, ka neparasta ir zemnieku saimniecība “Imanti”, kurā Anita un Monvīds Šteinerti audzē un apmāca Latvijas medību suņus. Aplokā pašapzinīgi rukšķina meža kuilis Jāzeps, kuram saimnieks atnesis ābolus.
Komisijas locekļi secina, ka nevēlētos iet uz mežu sēņot, zinot, ka turpat netālu ir arī meža cūka ar sivēniem, kuriem Jāzeps ir tēvs. Viņam domātā partnere meža cūka Marija izrādījusies tāda paša dzimuma kā Jāzeps, tāpēc to sauc par Mariusu.
Tiesa, komisijas loceklēm simpātiskāki liekas mazie medību šķirnes kucēni, kuri ļauj sevi samīļot. Atbraucējiem prieku spēj radīt arī melnraiba kaziņa, no kuras piena gatavo gardu sieru. Savukārt zirgs saimniekiem noder relaksācijai.
“Pidiķos” Edvīns Kļaviņš, kurš jau pārkāpis 90 gadu slieksni, pārsteidz komisijas locekļus ne tikai ar vairāk nekā 300 aļņu un stirnu ragu kolekciju, bet arī ar savu vitalitāti un atziņām. Viņš ragus kolekcijai ieguvis nevis medībās, bet atradis mežā. Tiesa, tas nav ne vieglāk, ne vienkāršāk, jo kājām noieti neskaitāmi kilometri. Tāpat daudz neparasta varēja redzēt un dzirdēt, ciemojoties pie Solveigas Selgas un Jāņa Poļa “Senpilī”, mājās Spīdzenieku pilskalna pakājē, Uģa Puzuļa keramikas darbnīcā “Racupkalnā”, Sarmītes Brīdakas un Mārītes Ribakas bioloģiskajā saimniecībā, kurās ražo medu un pienu. Droši vien kāda “odziņa” bija arī Alsviķu profesionālajā skolā, kur ēdamzāles sienas ir apgleznotas un attēlo ainas no vecās pils dzīves, bet pils ēkā ir gan mācību kabineti, gan zaļā zāle jeb bijusī baroneses istaba.
Pagastā nav daudz ražošanas uzņēmumu, bet tie ir stabili, jo izturējuši konkurenci. Ļoti spēcīgs kokapstrādes uzņēmums ir “Almo Hardwood”. Tajā ir nodarbināti tikai vairāk nekā 20 strādnieki, jo uzņēmumā ir ieviesta mehanizācija. Lielāko daļu bērza produkcijas eksportē, bet SIA “Kaivos” ražo produkciju vietējam tirgum. SIA “Destra” veiksmīgi uzsākusi ražošanu, turklāt tā ir starp lielākajām šāda veida ražotnēm Baltijas valstīs. Veiksmīgi strādā arī tirdzniecības uzņēmumi. Tomēr lielākais nodokļu maksātājs pašvaldības budžetā ir pati pašvaldība, kurā strādā vairāk nekā 80 darbinieki. Pagastā ir daudz iestāžu – pamatskola, Jaunannas mākslas un mūzikas skolas mācību punkts, divas pirmsskolas izglītības iestādes, kultūras nams, divas bibliotēkas, divi feldšerpunkti, kā arī padomes un pašvaldības darbinieki. “Esam lepni, ka saglabājām abus bērnudārzus. Daļa bērnudārza “Zemenīte” telpu ir tukšas, bet pašvaldība varēja atjaunot vismaz daļu,” uzsver S.Zeltiņa. “Zemenīti”, Strautiņu pamatskolu, Alsviķu profesionālo skolu un sociālās korekcijas iestādi “Strautiņi” apmeklēja komisija.
“Mums nav līdzenumu kā Zemgalē. Apkārtne ir pauguraina, tāpēc tā ar 17 ezeriem ir ļoti skaista. Lielākais ir Indzera ezers, tas ar trim salām kopš 1977.gada ir botāniskais liegums. Aizsargājama dabas teritorija ir arī ozolu gārša, kurā veiks izpēti,” uzsver S.Zeltiņa. Alsviķu pagasts tūristus var saistīt ar Vaidavu un Indzera ezeru, kā arī ar pilskalniem, arhitektūras un arheoloģijas pieminekļiem, senkapu un senām kulta vietām, ar septiņu muižu un pusmuižu apbūvi. Pagaidām tā teritorijā ir divas atpūtas vietas – “Ķesteri” pie Pullāna un “Kārkliņi”, bet nākamgad pagasta centrā durvis vērs sabiedriskās ēdināšanas uzņēmums un viesu nams. “Nudien visā pasaulē nav nekā skaistāka par saulrieta akvareļiem, kas gleznoti virs Indzera salām. Un kur tad vēl Vaidava! Šī bezgala skaistā dziesmās apdziedātā upe kā kruzuļaina lente aizvijas gar Alsviķu pagasta ziemeļu puses slieksni, atvēlēdama Melnupei ceļu krietni uz dienvidiem,” atzīst dramatiskā kolektīva vadītāja Monika Upeniece. Muižu vietās bezgala bagāta un pilnasinīga dzīve pulsējusi jau senatnē. “Mūsu tēvutēvi spodrinājuši to slavu, tagad mēs ar savu dzīvi ievijam jaunus rakstu motīvus kā piederības zīmi šai vietai, kā pateicību, kā cieņas un mīlestības apliecinājumu, kā nākotnes garantiju. Šī Ziemeļvidzemes pagasta dvēselīte būs dzīva tikmēr, kamēr tajā dzīvojošiem būs sajūta, ka tieši te ir vieta, kuras priekšā visi labie vārdi nometas ceļos. Te ir tā vieta, kur no prieka gribas cepuri debesīs sviest. Kur sirds tā kā strauts pavasarī apmet kūleņus un vienmēr zina savu ceļu mājup,” saka M.Upeniece.
