Vasaras mēneši ir laiks, kad visur Latvijā organizē kapusvētkus, godinot mirušo cilvēku piemiņu. Turklāt it īpaši mums, latviešiem, šī tradīcija ir ļoti spēcīga un citas tautas mūs par to pat apbrīno.
Vasaras mēneši ir laiks, kad visur Latvijā organizē kapusvētkus, godinot mirušo cilvēku piemiņu. Turklāt it īpaši mums, latviešiem, šī tradīcija ir ļoti spēcīga un citas tautas mūs par to pat apbrīno.
Kad biju maza, man bija diezgan grūti izprast šo tradīciju. Tad man tas saistījās ar patīkamiem brīžiem, kad sabrauca tuvāki un tālāki radi, un man kā mazai meitenei bija iespēja ar savu bērna interesi nopētīt un iepazīt cilvēkus, ko diendienā neizdodas satikt. Turklāt, ja vēl atved cienastus, tad ko vēl vairāk bērnam vēlēties? Bet kopīgā iešana uz kapsētu un tuvinieku kapu kopiņu apkopšana man toreiz šķita tikai kā tāds obligāts process, kas ir jādara, jo pieaugušie tā liek. Tomēr tagad, kad arī pašai ļoti tuvi un mīļi cilvēki ir apglabāti, šīs izjūtas un izpratne ir pavisam citādāka… Šīs izjūtas nevar uzrakstīt uz papīra, jo tās ir radušas sev vietu dziļi sirdī. Un pieļauju, ka tā ir daudziem cilvēkiem – arī tiem, kas savulaik ļoti pretojušies regulāriem kapsētas apmeklējumiem un ziedu nolikšanai, neredzot tam jēgu.
Tiesa, kapusvētku svinēšana ir kristietības ieviesta tradīcija. Arhīvos tā minēta jau 18.gadsimta beigās un 19.gadsimta sākumā. Garīdznieka noturētais dievkalpojums kapsētā nav tikai mirušo piemiņai. Dievkalpojumā tiek izteikta arī kristiešu ticība mūžīgai dzīvei – tam, ka aizgājēju dzīve nebeidzas kapos, un tiek pausta cerība, ka pastarā dienā visi aizgājēji augšāmcelsies. Laika gaitā dzīve šo reliģisko tradīciju ir kuplinājusi arī ar citu – laicīgu – saturu. Pirms kapusvētkiem piederīgie rūpīgi sakopj tuvinieku atdusas vietas. Tad kapi izskatās kā krāšņi ziedoši dārzi. Mazpilsētās un laukos kapusvētki ir kļuvuši arī par radinieku un novadnieku galveno ikgadējo tikšanās reizi. Tad ikviens cenšas atrast laiku, lai izrautos no darbiem, apkoptu senču atdusas vietas un tiktos ar radiem. Turklāt vasaras pilnbriedā pati daba palīdz mums radīt svinīgu noskaņu, gādājot par ziedu bagātību, ko aiznest piederīgajiem.
Arī šīs nedēļas nogalē daudzviet notiks kapusvētki, kas būs kā cieņas izrādīšana mirušajiem piederīgajiem un patīkama atkalredzēšanās ar tuviniekiem. Saka, ka nevajagot par aizgājēju ilgi un cieši domāt, ilgi skumt un raudāt, jo tad viņam esot grūti aiziet. Kad cilvēks vēl ir dzīvs un stāsta, kā vēlētos, lai viņu apglabā, mēs parasti lūdzam, lai par to nerunā, un mierinām, ceram, ka viss būs labi. Bet diemžēl neesam mūžīgi… Tas ir jāpārdzīvo, ir jātiek tam pāri un reizēs, kad svinam kapusvētkus, jācenšas nebirdināt asaras, bet atcerēties un priecāties par labo, kas kopā ar šo cilvēku ir piedzīvots. Jo – tie taču ir svētki… Lai arī savdabīgi, bet svētki.
