Kaut arī Latvijā nav oficiālas statistikas par vardarbības upuriem ģimenē, sabiedrisko organizāciju pieredze, kā arī informācija plašsaziņas līdzekļos liecina, ka vardarbība pret sievieti ģimenē ir nopietna problēma.
Kaut arī Latvijā nav oficiālas statistikas par vardarbības upuriem ģimenē, sabiedrisko organizāciju pieredze, kā arī informācija plašsaziņas līdzekļos liecina, ka vardarbība pret sievieti ģimenē ir nopietna problēma. Latvijā gada laikā
120 sieviešu savā ģimenē tiek smagi piekautas un
35 nonāvētas.
Sabiedrībā valda uzskats, ka cilvēka drošība visvairāk apdraudēta uz ielas, taču sievietes biežāk cieš no vardarbības, tostarp izvarošanas un slepkavības, pašas savās mājās. Varmākas visbiežāk ir cietušo vīri, partneri, ģimenes locekļi, draugi un paziņas, nevis svešinieki.
Joprojām daudzi uzskata, ka vardarbība starp vīrieti un sievieti, ko saista partnerattiecības, ir privāta lieta, kurā sabiedrībai nav jāiejaucas. Tā domājot, aizmirstam, ka vardarbība ir noziegums, pret kuru jebkurā tās izpausmē jāvērš sabiedrības neiecietība.
Nespēj pamest
Ilutas (39) vīrs ir alkoholiķis, un tas ilgst jau 19 gadu. Ģimenē aug dēls, kas mācīsies 12. klasē, un meita, kura ies 2. klasē. Jau vairākus gadus sieviete viena uztur ģimeni, jo vīrs nestrādā. Kad vīrietis ir piedzēries, viņš kļūst agresīvs, rupjš un sit sievu.
Nesen, kad vīrs atkal mēģināja piekaut Ilutu, pirmo reizi iejaucās dēls un uzbruka tēvam. Iluta ir skolotāja un daudz laika pavada darbā, lai nedomātu par situāciju mājās. No apkārtējiem viņa visu, kas notiek mājās, slēpj. Draugu viņai nav, arī bērni mājās neved klasesbiedrus.
Iluta stāsta, ka vīru nevarot atstāt vienu, jo tad viņš pilnīgi pazudīšot un kļūšot par klaidoni. Viņa nezina, vai mīl viņu, bet nespēj pamest, jo ir žēl.
Par šķiršanos nedomā
Iepriekš par saviem tuvākajiem cilvēkiem Egita (51) uzskatīja savus vecākus, taču tagad viņi jau vairākus gadus miruši, un vīrs ir viņas vienīgais tuvais cilvēks.
Sarunā sieviete atklāj, ka vīrs jau vairākas reizes viņu ir smagi piekāvis, un tagad viņa baidās, ka tas varētu atkārtoties. Egita apgalvo, ka izturēšot, viņai neko nevajag, svarīgi tikai palīdzēt vīram. Par šķiršanos sieviete nedomā, ja tas notiktu, viņa justos vāja un nespējīga atrisināt savas problēmas.
Solījumiem neticēs
Zanda (21) ar savu puisi iepazinās draugu kāzās, un kopā viņi nodzīvoja divus gadus. Sākumā viss bija skaisti kā pasakā – puisis no lūpām nolasīja visas viņas vēlēšanās, un nekas neliecināja par to, ka viņš varētu būt agresīvs pret mīļoto sievieti.
Pirmo reizi viņš Zandai iesita, kad viņa aizkavējās darbā par divām stundām, taču bija piezvanījusi un izstāstījusi, ka ātrāk mājās netiks. Notikušo viņš nožēloja un savu rīcību skaidroja ar greizsirdību un domām par to, ka viņa varētu būt nevis darbā, bet kopā ar kādu citu.
Pamazām arī ikdienā puisis sāka agresīvi reaģēt par dažādiem sīkumiem, pilnīgi viss viņu kaitināja. Pēc pēdējās reizes, kad viņai pārsita lūpu, jaunā sieviete nolēma to izbeigt un aizgāja dzīvot pie vecākiem. No paziņām uzzināja, ka draugs mēģinājis izdarīt pašnāvību, jo nespēj bez viņas dzīvot. Zanda stāsta, ka nemūžam tajā ellē neatgriezīsies, lai ko viņš solītu.
Baidās, ka var nosist
Lindu (36) dzērumā vīrs regulāri sit. Viņa daudz domājusi par bēgšanu, pašnāvību vai vīra nāvi, bet bērnu dēļ atturējusies no jebkādiem izmisuma soļiem un visu pacietusi. Viņa vairākkārt saukusi policiju, bet tikai vienu reizi vīrs aizvests uz iecirkni, taču no tā labāk nav kļuvis, jo pēc tam bijis vēl nežēlīgāks un niknāks.
Linda neuzdrošinās šķirties no vīra, jo uzskata, ka viena netiks galā ar sadzīves problēmām. Viņa netic, ka spēs uzturēt bērnus un samaksāt par dzīvokli. Policiju saukt sieviete baidās, jo vīrs dusmās viņu par šādu rīcību var nosist. Katru reizi, kad vīrs pārnāk piedzēries, viņa slēpjas bēniņos. Viņa nespēj aiziet no sava pāridarītāja, jo nekad nav dzīvojusi viena.
Uzdrošināties un neklusēt
Pieteikumi par vardarbību pret personu policijā jāiesniedz pašai cietušajai personai, kā arī policijā tiek saņemta informācija no medicīnas iestādes, ja persona vērsusies pēc medicīniskās palīdzības.
No citām personām pieteikumus pieņem tikai tad, ja kāds traucē naktsmieru vai sabiedrisko kārtību. Atsevišķa panta Krimināllikumā par vardarbību ģimenē nav. Par viegliem miesas bojājumiem atbildība paredzēta Krimināllikuma 130. pantā, un šī ir privātsūdzības lieta, tāpēc ar iesniegumu jāvēršas tiesā. Parasti ģimenes strīdos kādai no pusēm nodarīti viegli miesas bojājumi.
Kriminālprocesa likuma 7. panta 2. daļa nosaka, ka par Krimināllikuma 130. panta nodarījumu gadījumos, kad tas saistīts ar vardarbību ģimenē, publiskās apsūdzības procesu (tas ir, izmeklēšanu vispārējā kārtībā) sāk tikai tad, ja saņemts pieteikums no personas, kurai nodarīts kaitējums. Kriminālprocesa likuma 377. panta 8. punkts nosaka, ka kriminālprocesu nedrīkst uzsākt, bet uzsāktais process ir jābeidz, ja nav cietušās personas pieteikuma pamata (privātsūdzību lietu kategorija). Šādu procesu, pamatojot ar personas pieteikumu, sāk policija. Ja pilngadīga cietusī persona, kam ģimenē nodarīti miesas bojājumi, izmeklēšanu nevēlas, publiskās apsūdzības process netiek uzsākts. Ja cietušajai personai tiek nodarīti smagākas pakāpes miesas bojājumi (vidēji, smagi), izmeklēšanu veic neatkarīgi no cietušās personas gribas.
Tev var palīdzēt!
Atceries, ka tu neesi vienīgā, kas cieš no vardarbības ģimenē, tā ir izplatīta parādība. Tev ir tiesības pieprasīt un arī saņemt palīdzību. Tev jāsaprot, ka ne tu pati, ne tava rīcība nav cēlonis vardarbībai, kas vērsta pret tevi. Nevaino sevi notikušajā! Tu vari izvēlēties – pārtraukt varmācīgu izturēšanos pret sevi vai arī samierināties ar to.
***
Palīdzību sniegs
* resursu centrā sievietēm “Marta”, kas darbojas Rīgā, Brīvības ielā 183/2 – 30;
* juridisko palīdzību sniegs pēc iepriekšēja pieraksta pa tālruni 7388184, 7378539, 8300115;
* krīzes centrā “Skalbes” konsultācijas darbdienās no pulksten 9.00 līdz 17.00, tālrunis – 7222922 – darbojas visu diennakti;
* kristīgais uzticības tālrunis – 2460106 – darbojas no pulksten 19.00 līdz 7 no rīta.
* juridiskās konsultācijas par sievietes tiesībām un iespējām meklēt palīdzību var saņemt Valsts cilvēktiesību birojā katru darbdienu no pulksten 9.00 līdz 17.00, tālrunis 7297210.
