Modris Strauts ir apenietis, uz kuru attiecināms teiciens “cilvēks ar zelta rokām”, jo savās lauku mājās “Silamiķītēs” daudz ko ir veidojis pats.
Modris Strauts ir apenietis, uz kuru attiecināms teiciens “cilvēks ar zelta rokām”, jo savās lauku mājās “Silamiķītēs” daudz ko ir veidojis pats.
Pēdējais iespaidīgākais darbs ir no ozola darināts, apmēram 10 metrus garš krokodils Gena, kas “Silamiķīšu” viesus sagaida pie mājas celiņa.
Pats meistars atzīst, ka ideja šim darbam radusies pēkšņi. Nesen M.Strauts svinēja 65 gadu jubileju. Viņa kundze Dzidra Dzenīte sarūpēja vīram jauku dāvanu – skaistu mājasvārda uzrakstu uz koka plāksnes. Tam M.Strauts izveidoja skaistu kātu, bet blakus novietoja ozola māzeru Šreku un krokodilu Genu.
Viesus sagaida simpātisks krokodils
“Mūsu mājas ceļa malā agrāk auga ozols, bet tas jau bija nokaltis. Kad bija liels vējš, to nolauza. Modris šajā skaistajā kokā saskatīja ko interesantu, turklāt bija žēl ozolu sazāģēt malkā, lai arī vidus bija izpuvis,” stāsta Dz.Dzenīte.
Ozolam bija izaudzis māzers, kuru M.Strauts novietoja blakus mājasvārda plāksnei. M.Strauta un Dz.Dzenītes mazmeitiņām patīk vērot multiplikācijas filmas par Šreku. Tās kopā ar mazmeitiņām nereti vēro arī Dz.Dzenīte, tādēļ, ieraugot māzeru, tas viņai atgādināja labsirdīgo Šreku. Tā māzers ieguva savu vārdu. Bet no ozola galotnes – apmēram 10 metru garumā –
M.Strauts izveidoja krokodilu Genu ar iespaidīgu muti un zobiem. Tas, kurš vēloties izbaudīt, kā ir nokļūt krokodila mutē, varot tajā iebāzt pat galvu!
“Ozols, no kura darināts krokodils, nav īpaši apstrādāts. Tam ir nomizota miza un izveidota krokodila galva, mute un zobi. Citādi koks ir saglabājis savu dabīgo formu. Savukārt Šrekam bija iecere ielikt acis, kas naktī spīd, bet no šīs domas atteicos, jo pieļauju, ka tām nebūtu ilgs mūžs. Ozols bija tik liels, ka no tā varēju uztaisīt arī nelielus soliņus un galdiņus mazbērniem,” stāsta M.Strauts.
Savukārt ozola celma vietā Dz.Dzenīte izveidojusi nelielu puķu dobi.
M.Strauts ir gandarīts, ka krokodils Gena izdevies grandiozs un ka tas patīk arī “Silamiķīšu” garāmbraucējiem.
“Daudzi garāmbraucēji apstājas pie krokodila, izkāpj no automašīnām un bildējas pie tā. Vienreiz traktora piekabē Genu apraudzīt bija atbraukuši vai 10 cilvēku! Zinu, ka arī rīdzinieki Genu jau ir aplūkojuši. Šovasar pie mājas izrakām dīķi, tādēļ tagad paši jokojam – tā kā dīķis ir sauss, Gena ir izlīdis no dīķa pasauļoties,” saka M.Strauts.
Atgūst dzimtās tēva mājas
“Silamiķītes” ir M.Strauta dzimtās mājas. Lai gan tās atrodas Apes lauku teritorijā, aptuveni divu kilometru attālumā ir Jaunlaicenes centrs. “Silamiķītes” 1939.gadā uzcēla M.Strauta māte un tēvs pēc savām kāzām. 1941.gada 3.jūnijā tajās piedzima Modris, bet septembrī mācītājs iesvētīja “Silamiķītes”, un to virtuvē tika kristīts mazais Modris. Kara laikā M.Strauts ar vecākiem – viņa tēvs bija Latvijas Aizsargu biedrībā – māsām un brāli devās bēgļu gaitās uz Talsiem.
“Kad 1953.gadā pēc Staļina nāves atgriezāmies savās “Silamiķītēs”, mūs neviens te nelaida iekšā dzīvot. Nāca kolhozu laiks, un mūsu mājā izmitināja četras ģimenes, kas strādāja tuvējā govju fermā. Pie mājas mans tēvs savām rokām bija uzcēlis lielu, jaunu šķūni, bet kolhoza laikā to nodedzināja malkā. Bet mēs ar vecākiem dzīvojām citur – kur drīkstēja…
Sava tēva mājas atguvu 1992.gadā. Bija jāiegulda daudz darba, lai sakoptu apkārtni. Viss bija pilns ar stikliem – no pagalma vien aizvedām vismaz 10 ķerras. Brīnos, kā šīs ģimenes ar saviem mazajiem bērniem te varēja dzīvot, ja apkārtne vienos stiklos,” saka M.Strauts.
Izbauda lauku burvību
Viņš atzīst, ka pats ir cilvēks, kam patīk lauku miers un klusums, tādēļ atgūtajās tēva mājās jūtas ļoti labi.
“Man nepatīk liela cilvēku burzma. Šeit varu izbaudīt patiesu dabas burvību. Piemēram, 3.aprīļa rītā iznācu uz mājas lieveņa, bet pretī pa uzkalniņu staigā dzērves un savstarpēji sasaucas. Vai tad tā nav burvība? Vakaros iznāku ārā, aizeju līdz traktoram, bet turpat ganās buki. Vai tā arī nav burvība? Vienā ziemā gandrīz vai pie loga ganījās
14 stirniņas! Protams, ir arī savs sliktums – meža cūkas izrok kartupeļus,” atzīst M.Strauts. Arī Dz.Dzenīte piekrīt, ka lauku klusumā un burvībā var lieliski atpūsties no darba pilsētā.
Tēva mājas M.Strautam ir ļoti mīļas, tādēļ iespēju robežās un pamazām viņš remontē gan māju, gan labiekārto apkārtni, veidojot visu tā, kā bijis agrāk. Pagājušajā rudenī mājai uzlika jaunu jumtu, ir uzbūvēta piebūve, kurā ierīkota pirts un tualete. Pamazām remontē viesistabu, kurā M.Strauts jau ir izbūvējis kamīnu.
“Agrāk vairākos hektāros audzēju graudaugus un kartupeļus, bet nebija, kur tos realizēt. Tagad šīs platības aizaudzēju ar mežu,” saka M.Strauts.
Veido skaistus pinumus
M.Strauta vaļasprieks ir pinumu – grozu, mēbeļu, stāvlampu – darināšana. Tos viņš jau 20 gadus veido gan no kārklu klūgām, gan no meldriem. Meldrus līdz Jāņiem un Pēteriem viņam palīdz sarūpēt arī kundze, bet kārklus M.Strauts audzē pats aiz sava dīķa. To pietiekot gan pašam, gan draugam, kam ir tāds pat vaļasprieks.
Vēl viens M.Strauta vaļasprieks ir zemeņu audzēšana. Šogad tika gaidīta laba raža, bet sausuma dēļ tīrums izkalta.
“Latvijā ir apmēram 200 kārklu šķirņu, bet pinumiem der tikai apmēram 20 no tām. Visi kārkli neder pīšanai, jo ir pārāk trausli, pārāk strauji aug. Jāatzīst, ka divus vienādus darbus gan neprotu uzpīt. Pēdējos gados mazāk laika atliek pīšanai, jo jāremontē māja un mežā jāstrādā. Kad māja būs izremontēta, man būs sava darbnīca. Arī brīva laika būs vairāk, un varēšu nodoties vaļaspriekam,” atklāj M.Strauts.
Par saviem skaistajiem darbiem M.Strauts pieticīgi saka: “Es jau neesmu nekāds mākslinieks…” Tomēr atzīst, ka par katru uzpīto darbu ir gandarījums. Viņa darbi ir bijuši skatāmi arī vairākās izstādēs.
“Agrāk dzīvē bija dažādi sarežģījumi, bet nu viss ir nokārtojies, un varu atzīt, ka esmu laimīgs cilvēks. Lielākais prieks būtu, ka māte un tēvs arī vēl būtu dzīvi un redzētu, kā viņu celtā māja ir sakopta, bet liktenis to nav lēmis. Manī ir cerība, ka dzīve laukos attīstīsies arī turpmāk,” saka M.Strauts.
