Pededzes pagasts ir starp tiem, kuri Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūta un Pasaules Bankas pētījumā atzīti par nabadzīgākajiem. Ko par to saka pededzieši?
Pededzes pagasts ir starp tiem, kuri Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūta un Pasaules Bankas pētījumā atzīti par nabadzīgākajiem. Ko par to saka pededzieši?
Zemnieku saimniecības “Bairīši” īpašniece Valda Bībere atzīst, ka viņa ar vīru un bērniem strādā no agra rīta līdz vēlam vakaram, tāpēc nejūtas nabagi. Daudz kas ir izdarīts. Pērn uzcēla kūti un siena šķūni, šogad remontē māju. Tai uzlikts jauns rannila jumts, daļa veco logu nomainīti pret plastmasas, ievilkts ūdensvads un iekārtota vannasistaba, mājas apkārtne ir sakopta. Tādā lauku vidē ir patīkami dzīvot. “Tiesa, daudzviet nabadzība ir jūtama, bet tā ir pašu cilvēku vaina. Kāpēc nevar strādāt? Mēs arī sākām no nekā,” spriež V.Bībere.
Viņai ir 64 gadi, vīram – 66, bet saimniecībā joprojām ir četras piecas govis. Pienu pārdod “Valmiera pienam”. Lauksaimniecības tehniku pirka uz kredīta, bet tagad tie ir atmaksāti. “Nekas nekrīt no gaisa! Debesmanna nebirst nevienam, un bez darba nekur nekā nebūs,” ir pārliecināta sieviete.
Trūkst darba vietu un strādnieku
Pagasta padomes priekšsēdētāja Inta Ņikitina uzskata, ka lielākā nelaime ir darba vietu trūkums. Tas nozīmē, ka pašvaldība maz saņem iedzīvotāju ienākumu nodokli, tie ir galvenie ienākumi pagasta budžetā. Pašvaldībā ir reģistrēti apmēram 100 ilgstošie bezdarbnieki, bet patiesībā tādu ir vēl vairāk. “Mūsu pagastā ir visvairāk bezdarbnieku – 20 procenti no 880 iedzīvotājiem. Ir tādi, kuri izmanto robežas tuvumu, lai Latvijā tirgotu no Krievijas atvesto degvielu. Tiesa, tas nav nekāds “zelta darbs” celties pulksten 2.00 naktī un stāvēt kilometru garā rindā pie robežpārejas punkta. Atpakaļbraucot ir tieši tāpat, tomēr ģimenei ir ienākumi,” spriež I.Ņikitina. Citi neoficiāli nodarbināti meža izstrādes brigādēs, kur naudu saņem aploksnēs. Viņi nedomā par nākotni un sociālajām garantijām, tāpēc neprasa noformēt darba līgumu. Droši vien cer saņemt valsts minimālo pensiju, kad vairs nespēs strādāt.
Tomēr vēl ļaunāk ir tad, ja nemaz negrib strādāt. No tik daudziem bezdarbniekiem tikai četrus pašvaldība varējusi iesaistīt pagaidu algotos sabiedriskos darbos. Viņiem jāsakopj atpūtas saliņa, kur vakaros pulcējas jaunieši. Diemžēl jau pēc pulksten vieniem viņi darbavietā nebija atrodami, lai gan dota iespēja nopelnīt 90 latus mēnesī. I.Ņikitina atzīst, ka bezdarbniekus visu laiku ir jāuzmana.
Kam vajadzīgs ūdens, kam – degvīns
Dienas vidū pašvaldības centrā manāmi vien bērni pie strūklakas un divi vīri, kuri veikala paēnā tukšo pudeles. Ar divriteņiem aizbrauc pusaudži, un atkal klusums, miers. Varbūt tā ir nejaušība, bet, iespējams, likumsakarība, ka sarunāties iznāca tikai ar sievietēm. Par otro iespēju lika domāt vīrs, kas reibumā bija pakritis ceļa vidū tā, ka mašīna ātrumā varētu arī nenobremzēt, neskarot gulētāju. Kad modinājām, viņš cerēja, ka piedāvāsim “salāpīties”.
Karstā vasara izkaltējusi ūdeni akās un dīķos, tāpēc vairāku Naumovas sētu iedzīvotāji brauc pēc ūdens uz pagasta centru. “Mēs šo māju nopirkām pirms astoņiem gadiem, bet tik maz ūdens akā ir pirmo reizi. Varu to izmantot tikai, kad jāmazgā veļa automātā, bet lopiem un citām saimniecības vajadzībām vedam ūdeni mucā. Ar to pietiek piecām dienām. Ja jālaista dārzs, tad krājumi jāpapildina biežāk,” stāsta “Miezīšu” saimniece Jeļena Jeļņikova. Viņa norāda, ka izžuvis arī dīķis. Ja nebūs ilgstošs lietus, tad arī rudenī būs jāiztiek ar ūdens mucu.
Negrib strādāt dzimtajā pagastā
Darbā uz ārzemēm ir devušies apmēram 30 gados jauni pededzieši, galvenokārt mātes, kurām paliek nepilngadīgi bērni. “Protams, aizbraucēji sūta naudu ne tikai iztikai, bet var arī iegādāties mēbeles vai citus lielākus pirkumus. Jūtams, ka dzīves līmenis nedaudz paaugstinās ģimenēs, no kurām kāds strādā ārzemēs. Kāds vīrietis sūta naudu, lai viņa prombūtnes laikā izremontē māju,” stāsta I.Ņikitna. Viņa atzīst, ka ciemos pie mātes aizbraukušie bērni var arī neatgriezties. Tādā gadījumā var rasties grūtības komplektēt klases, jo trūkst bērnu.
Pagaidām neviens nedomā atgriezties, jo zina, ka te tik daudz nenopelnīs. Iespējams, kādam ir uzkrājumi, tomēr neuzsāk savu biznesu Latvijā. “Pārsteidzoši, ka negrib sākt kaut ar pirtiņu, kur varētu piedāvāt ārstnieciskas procedūras. Saka – mums nekā nav. Kāpēc neko nedara, lai būtu?” nesaprot pašvaldības vadītāja. Dažs atbrauc ar lielāku summu, bet tā ātri izkūst alkoholā.
“Ja var strādāt ārzemēs, kāpēc tad šeit to nedara? Nesen runāju ar gatera vadītāju. Viņš atzīst, ka nav cilvēku apkārtnes sakopšanai. Strādnieki nevar pārtraukt darbu gaterī un pļaut zāli, jo jāatpelna par zāģiem izdotā nauda. Turklāt cilvēki bieži mainās, jo nespēj ievērot darba disciplīnu,” spriež I.Ņikitina.
Jāsāk atkal viss no jauna
Protams, Pededzē ir arī daudz strādīgu cilvēku. Tomēr labi zinām, ka pat viena darvas karote spēj sabojāt medus mucu. Turklāt šoreiz meklējām cēloņus nabadzībai. Braucot pa plašo pagasta teritoriju, ik pa brīdim skatam paveras padomju kolhozu gadu pussagruvušie “pieminekļi”. Bija moderns govju komplekss, fermas, bērnudārzs, kurā bija paredzēta apkure ar gāzi… Kāpēc nevienam tie nav bijuši vajadazīgi?
“Pirmās brīvvalsts laikā bija izveidotas labas saimniecības, tās izputināja un visus sadzina kolhozā. Pēdējos padomju varas gados kopsaimniecībās bija saceltas modernas fermas, graudu kaltes, un tās atkal izputināja. Jāsāk viss no jauna, bet paiet gadi, kamēr spēj atjaunot vai uzcelt,” skaidro V.Bībere.
Tomēr viņa atzīst, ka tagad ir labāk, jo pati ir saimniece, var lemt un darīt, kā uzskata par pareizu.
