Mūsdienās arvien biežāk runā par privātīpašuma tiesībām – gan pozitīvā, gan negatīvā nozīmē. Nu jau šis termins vienam ir kā spožums, citam – kā posts…
Mūsdienās arvien biežāk runā par privātīpašuma tiesībām – gan pozitīvā, gan negatīvā nozīmē. Nu jau šis termins vienam ir kā spožums, citam – kā posts…
Arī es piederu pilsoņiem, kas apzinās, ka cita cilvēka privātīpašums ir neaizskarams, ka man kā līdzcilvēkam tas un tā saimnieks ir jārespektē, ko arī vienmēr daru. Tādēļ man ir prieks par tiem privātīpašniekiem, kam, piemēram, neliela ezera krastā pieder zeme, kas iekopj skaistu pludmali un atļauj par brīvu tajā atpūsties ikvienam. Un pretī par to prasa tikai cilvēcīgu attieksmi – cieņu pret savu īpašumu, nepiegružojot apkārtni. Diemžēl ne visi atpūtnieki prot to novērtēt. Daudzi uzskata, ka var piedrazot ikvienu vietu, kur atrodas. Tādēļ var saprast tos īpašniekus, kas apsver domu slēgt šādas vietas, jo viņiem ir apnicis nemitīgi tīrīt aiz atpūtniekiem atstāto. Bet, ja privātīpašnieks aizrāda par nomesto pudeli, tad tiek saņemta pat šāda atbilde: “Es domāju, ka te ir pašvaldības zeme!” Kur tad ir morāle – ja pašvaldības zeme, tad “drīkst” piedrazot, un, ja privātīpašums – tikai tad nedrīkst?
Diemžēl ir arī citādi privātīpašnieki, kas nav tik nesavtīgi sabiedrības labā. Viņi aizšķērso publiskas ūdenstilpes ceļu un katram garāmbraucējam taujā, kurp dodaties, lai gan jūs vēlaties tikai aizbraukt uz tālāk esošo peldvietu, kas atrodas aiz šīs vietas. Var saprast arī šādu privātīpašnieku vēlmi aizsargāt savu īpašumu, bet nevienam taču nav tiesību ierobežot otra cilvēka pārvietošanās brīvību.
Nesen kādā publiskā pasākumā piedzīvoju tiešu saskaršanos ar privātīpašnieku. Ārā bija ļoti karsts, saulē uzturēties vispār nebija iespējams, tādēļ savu automašīnu novietojām ceļa malā ēnā, nevis paredzētajā stāvlaukumā saulē. Pienāca privātīpašnieks – tiesa, dikti noreibis no alkohola – un rosināja doties prom, jo par šo laukumu organizatori neesot viņam samaksājuši. Lai liekot laukumā, par kuru ir samaksāts. Lai gan tā bija pašvaldības ceļa mala, vieta aiz privātīpašnieka sētas, nevis viņa pagalms, un zāle tur bija pilnīgi izkaltusi, privātīpašniekam tomēr bija žēl, ka cilvēki – jo mēs nebijām tādi vienīgie – automašīnu izvēlējās novietot ēnā, nevis saulē. Droši vien, ja mēs būtu iedevuši kādu latu aliņam, viņš liktos mierā. Tā kā mēs tā nedarījām, varējām noklausīties arī visādas laipnības. Tā teikt – par visu mūsdienās ir jāmaksā.
Protams, cilvēki ir dažādi, tomēr ir arī ļoti daudz tādu īpašnieku, kam ir tikai šis nosaukums “privātīpašnieks” un kas par savu īpašumu pienācīgi nerūpējas. Bet viņu dēļ bieži cieš tie, kam tuvumā atrodas īpašumi. Tādēļ – ja reiz jums ir īpašums, tad pienācīgi rūpējieties par to, jo tad jūs cienīs arī apkārtējie.
