– Man bail no cilvēkiem! Tā ceļmalā kliedz puķe Un aizver ziedlapiņas ciet.
– Man bail no cilvēkiem!
Tā ceļmalā kliedz puķe
Un aizver ziedlapiņas ciet.
– Man bail no cilvēkiem!
Raud lācis,
Savas brūces dziedējot.
Kliedz sāpju pilnā balsī daba,
Un cilvēks bailēs līdzi dreb.
Kas būs, ja Dievs cels savu roku
Un norādīs uz mūsu vietu?
* * *
Ja mums būtu jābūt upei –
Jāraugās, kā mūsu dzīlēs
Nomirst izauklētie sapņi;
Ja mums būtu jābūt zemei –
Jāraugās, kā mūsu miesās
Dziļi asas šķembas dur;
Ja mums būtu jābūt jūrai,
Kuru pārklāj smirdošs lāsts,
Vai mums būtu tik daudz spēka
Raudzīties, kā zivis mirst?
