Saskarsmes galvenā funkcija ir informācijas nodošana.
Saskarsmes galvenā funkcija ir informācijas nodošana. Neatkarīgi no tās veida svarīgākais tās priekšnoteikums ir adresāta sasniegšana un informācijas precīzāka uztveršana, tāpēc vislabākais variants, kā to izdarīt, ir tiešas komunikācija bez starpniekiem.
Tomēr ne visi dod priekšroku šādam saskarsmes veidam. Ņemot vērā, ka cilvēki viens otru nekad nesaprot pilnībā, tieksme komunicēt ar starpnieka palīdzību liekas absurda gadījumos, kad dominē vēlme tikt saprastam, un smieklīga, ja tādā veidā tiek īstenota vajadzība tikt pārprastam.
Tas liek aizdomāties par sabiedrībā pastāvošajām problēmām ar komunikāciju, kas izpaužas nespējā aizstāvēt savu viedokli vai pat uzklausīt otra domas, jo, nododot informāciju ar starpnieka palīdzību, vienīgā pastāvošā garantija ir tās sagrozītā varianta saņemšana.
Sevišķi spilgti šī iezīme atspoguļojas verbālajā komunikācijā, tāpēc es vairs nebrīnos, ja manās sarunās ar cilvēkiem vairāk dominē tādas frāzes kā “viņš/viņa teica” un “viņš/viņa uzskata”, aizmirstot par tāda vietniekvārda kā “es” esamību.
Šādos gadījumos lietas sāk virzīties uz baumu un tenku pusi, nevis konkrētas informācijas nodošanu, piešķirot sarunām neizbēgami nepatīkamu nokrāsu un dažos gadījumos pat izteiktu diskomforta sajūtu.
Iespējams, ka lielai daļai sabiedrības tas ir veids, kā apmierināt savu vēlmi pēc runāšanas un apslāpēt apziņu par savu garīgo tukšumu, jo vienkāršāk ir izmantot savas runas dāvanas, par sarunu galveno objektu izvēloties atsevišķu sabiedrības indivīdu un tā sadzīves iztirzāšanu, nevis iedziļināšanos savās zemapziņas dzīlēs un trūkumos.
Lai nu kā, bet lielākie zaudētāji šajā gadījumā ir tie, kuriem “kluso telefonu” izklaides neliekas sevišķi tīkamas, jo komunikācija ar trešās personas iesaistīšanu ir tik interesanta padarīšana, ka tajā tiek ievilkti pat tie, kuri to nemaz nevēlas.
It kā nevainīgi draudzīgie piedāvājumi nodot kādam to vai citu informāciju kļūst kaitinoši, ja tie kļūst par vienīgo saskarsmes veidu, turklāt rodas sajūta, ka tevi padara par nespējīgu komunicēt pašam saviem spēkiem vai pielīdzina kompleksu māktam radījumam, kuram rodas problēmas pateikt otram to, ko viņš patiesībā domā.
Šā iemesla dēļ dažreiz gribas nekomunicēt vispār, jo gadījumos, kad vienīgā saskarsme ar kādu cilvēku kļūst “kluso telefonu” spēlītes īstenošana, rodas jautājums – vai šī atrakcija arī reālajā dzīvē domāta visu uzjautrinājumam vai arī jautrību tā sagādā tikai daļai iesaistīto, pārējiem ļaujot izjust tikai to pretējo efektu.
