Lai arī kā vecāki to negribētu, viņu aizbraukšana uz gadu un ilgāk darbā ārzemēs atņem bērniem vissvarīgāko – iespēju sajust mīlestību. Viņi cieš, jo šķiršanās izrādās pārāk sāpīga.
Lai arī kā vecāki to negribētu, viņu aizbraukšana uz gadu un ilgāk darbā ārzemēs atņem bērniem vissvarīgāko – iespēju sajust mīlestību. Viņi cieš, jo šķiršanās izrādās pārāk sāpīga.
Kad vecāki brauc prom pirmo reizi, bērni vēl nezina, cik grūti būs ilgstoši palikt bez mīļāko cilvēku atbalsta. Nekas nespēj aizstāt mātes glāstu, tuvumu, kurš rada drošības sajūtu. Protams, gadās, ka to pietrūcis arī, dzīvojot blakus.
Pažēlo svešus bērnus
Runāju ar sievieti, kura pieņēmusi trīs svešus bērnus, jo viņu māte strādā Īrijā. Ritai (tas nav sievietes īstais vārds) pašai ir trīs bērni. Viņa stāsta, ka astoņus gadus vecais puisēns esot mierīgs un kluss, bet redzot, ka sāpe nospiež viņa sirsniņu. Nav neviena, kam pieglausties un paraudāt uz pleca. Mamma ir prom jau četrus gadus, bet bērni pa šo laiku ir svaidīti no vienas vietas uz otru. Pēdējos mēnešus uz skolu gājuši netīri un izsalkuši.
“Man bija žēl, tāpēc ņēmu bērnus pie sevis uz pāris mēnešiem, jo augusta beigās ir solījusi atgriezties māte. Visvairāk satraukumu rada vienpadsmit gadus vecā meitene, viņai patīk darīt blēņas, kā arī zog un melo,” stāsta sieviete. Māte katru vakaru zvana, bet meita nestāsta viņai, ka veikalā zagusi.
Iekšēji pārdzīvo šķiršanos
Rita nesaprot, kā māte var būt tik vienaldzīga un atstāt bērnus. Tie vairs nevienam neuzticas, jo vairākus gadus mētāti no vienas vietas uz citu pie mātes radiem. Reizēm viņi histēriski kliedz, ka negrib nevienu redzēt. Saka – mammu arī nemīlam. “Tur sākas visas problēmas. Ko bērnam citu darīt, ja viņam sāp?” jautā sieviete. Viņa sajūt ļaunumu, kurš radis vietu mazajās sirsniņās. Nereti tas izpaužas agresijā – iesist kādam vai rupji atcirst, lai arī citiem sāp. Tāda ir nepilngadīgo psiholoģija, jo viņi neprot sevi aizsargāt.
Lielākā meitene, kurai ir cita māte, pie viņas dzīvo ilgāk. Sākumā pusaudze bija sevī ieslēgusies, bet tagad viņas kļuvušas labas draudzenes.
“Stāstīju viņai savas problēmas, pēc tam meitene man uzticēja savas. Gada laikā esmu viņu iemīļojusi kā pašas bērnu, mums ir ļoti labas attiecības,” atzīst Rita.
Vasaras mēnešos meitene dzīvo pie mātes Īrijā, strādā tur un nopelna. Turklāt vairāk laika ir kopā ar māti. Viņa aicinājusi meitu palikt Īrijā, bet meitene grib dzīvot Latvijā, tāpēc lūgusi Ritai, vai nevar palikt pie viņas.
Nepiedos mātei aizbraukšanu
Ar mazākajiem bērniem viss ir citādi, jo divos mēnešos nevar rast kontaktu ar bērniem, kuri nu jau vairākus gadus dzīvo bez mātes. “Kad viņa atbrauca Ziemassvētku atvaļinājumā, varēja redzēt, ka jau notikusi savstarpēja atsvešināšanās. Lai gan bērni ar lielu prieku gaidīja tikšanos, tas ātri pārgāja. Ir vēl sāpīgāk, ja atkal jāšķiras, kad bērni jau zina, ko nozīmē palikt vieniem,” spriež Rita. Ģimenes lietu ministrs Ainārs Baštiks uzskata, ka vecākiem bērnus vajadzētu ņemt līdzi. Rita atzīst, ka tas būtu labi, bet jārēķinās, ka skolā būs jāmācās angļu valodā.
“Var taču atrast izeju! Piemēram, aizbraukt uz diviem mēnešiem, lai nopelnītu vismaz kādam laikam, un atgriezties. Ja vecāki ilgstoši paliek ārzemēs, viņi savus bērnus pazaudēs. Pusaudži nepiedos, ka jutušies atstāti, tāpēc neveidosies vairs sirsnīgas attiecības,” domā sieviete. Viņa dzirdējusi, kā bērni lūdz: “Nebrauc, mammīt, prom!” “Nē, braukšu!” skan atbilde.
Bez mīlestības kļūst ļauni
Rita ir bezdarbniece, tāpēc arī brauktu meklēt darbu ārzemēs, ja viņai nebūtu bērnu. Jā, finansiāli aizbraukušās mātes bērni ir ļoti labi nodrošināti. Ir arī kabatas nauda, bet tas neattur meiteni no zagšanas. Ar viņu ir runāts, bet pusaudze pat nevar paskaidrot, kāpēc tā rīkojas, ja līdzi ir pieci lati. “Tas neko labu nedod. Viņi neredz un nesaprot, kā tā nauda ir pelnīta. Kā būs tad, kad bērni kļūs pieauguši? Viņi negribēs un nepratīs strādāt, jo būs raduši tikai ņemt,” uzskata Rita.
Viņa jūt krasu atšķirību starp saviem un atstātajiem bērniem. Ne tāpēc, ka tie ir sveši. “Es sajūtu ļaunumu, jo viņi nav saņēmuši mīlestību, vismaz ne tik daudz, cik tiem ir nepieciešams,” saka Rita.
Mēģinājusi piekļūt spurainajiem pusaudžiem, bet viņi it kā novilkuši robežu, kurai pāri nelaiž. Sāpīgi arī atzīt, ka māte bērnus māna. Sola atbraukt jau kopš marta. Viņu pasteidzināt nespēja pat tas, ka iepriekšējā dzīvesvietā bērni bija piedzīvojuši seksuālu uzmākšanos. “Nesaprotu, kā māte var būt tik vienaldzīga. Es visu būtu pametusi. Zvanīju un jautāju, kad beidzot atgriezīsies. Tagad viņa stingri solīja,” norāda Rita.
Lai nav naudas, bet ir mamma
Ja tomēr māte neatbrauks, vajadzēs meklēt risinājumu. Sieviete uzskata, ka ir labāk bērnus ievietot internātskolā nekā mētāt pa pasauli. “Ir žēl viņu, bet mans galvenais pienākums ir izaudzināt savus bērnus,” saka Rita.
Tomēr viņa ir satraukta, kas būs ar šiem bērniem. Acīmredzot mātei liekas, ka pietiek, ja kāds meitu un dēlu pieskata. Toties bērni vēlas: “Labāk, lai nav naudas, bet ir mamma.” Nauda nekad nevar aizstāt mīlestību, jo to nevar nopirkt. Rita zina, cik smagi ir dzīvot bez mātes tuvuma. Kad viņa auga, viss bija, bet blakus nebija vistuvākā un mīļākā cilvēka. Lai gan tolaik neviens nestrādāja ārzemēs, meitene dzīvoja pie vecmāmiņas, un māte atbrauca ciemos reizi mēnesī uz stundu. Daudz asaru viņa izraudāja, tāpēc saprot un jūt līdzi bērniem, kuru vecāki ir tālu prom.
Pie sevis var aicināt pēc gada
Alūksniete Inese Čestere atgriezusies no Skotijas, kur desmit mēnešus strādāja zivju pārstrādes rūpnīcā. Viņa atzīst, ka slodze ir pamatīga, tāpēc ir, ko turēt. Viņa uzskata, ka nav pamata mītam par latviešu strādīgumu, jo tiem ir grūti turēt līdzi skotiem.
“Daudzi nopelnīto tūliņ notērē mājas ballītēs, restorānos un spēļu zālēs, tāpēc viņiem nav uzkrājumu un naudas, lai brauktu atpakaļ uz Latviju. Ir tādi, kuri dzīvo vienai dienai,” atzīst sieviete.
Viņa uzsver, ka uzreiz bērnus līdzi neņem neviens. Daudzi dzīvo pat pa desmit cilvēkiem vienā mājā, tāpēc tādā vidē nav vēlama nepilngadīgo klātbūtne. Parasti gada laikā iekārtojas, un tad iespējams aicināt bērnus pie sevis.
“Protams, dzīvot tur ir daudz labāk, ir jūtama labvēlīga attieksme vienmēr un visur. Katru mēnesi ir divarpus papildu brīvdienas, tātad divos mēnešos – nedēļa. Ja vēlas, var atbraukt ciemos,” saka I.Čestere.
Bērniem nedēļa liekas kā mēnesis
Viņa atzīst, ka vecāku prombūtnes laikā bērni sliktāk mācās. “Varu, protams, piezvanīt. Tomēr trūkst personiska kontakta, sarunas pa telefonu ir īsas, tāpēc rakstījām vēstules. Tad var tās pārlasīt vairākkārt. Tiesa, arī tad bērnam nav, ar ko pārrunāt problēmas brīdī, kad tās rodas,” spriež Inese.
Viņas bērni dzīvoja pie vecmāmiņas, bet pati secina, ka tas nav risinājums. “Katrā ziņā bērni ir zaudētāji. Turklāt vairāku gadu laikā viņus zaudē arī vecāki, jo pārtrūkst saikne. Man tā nav, bet tāda iespēja ir,” secina māte.
Oktobrī viņa, iespējams, brauks atpakaļ ne tik daudz naudas dēļ, bet iepazīt citu valstu kultūru. “Bērni bieži jautā, kad atgriezīšos. Viņiem trūkst laika izjūtas, tāpēc viena nedēļa liekas kā mēnesis. Kad pirmo reizi aizbraucu, bērni nesaprata, ka mātes ilgi nebūs, jo nebija izjutuši ilgstošu atšķirtību, tāpēc to uzņēma mierīgi. Citādi ir, ja aizbrauc atkārtoti,” stāsta I.Čestere.
Grūtākais – atstāt bērnus Latvijā
Agrīda Novika no Jaunannas atbraukusi atvaļinājumā no Anglijas. Kad māte atgriezās, viņas četri bērni to uzreiz pat neaptvēra.
“Pateica man “čau!” un aizskrēja garām. Tikai pēc laba laika mazais dēlēns pienāca pārliecināties, vai tā ir mamma, kuru viņš tikko redzēja,” saka Agrīda.
Viņa strādā kombikorma rūpnīcā par apkopēju, darbs nav smags. Grūtākais ir tas, ka bērni paliek Latvijā.
“Vecākie gan saprot, ka citādi nav iespējams, tāpēc mācās dzīvot patstāvīgi. Pa telefonu cenšamies izrunāt problēmas, rakstām vēstules,” skaidro A.Novika.
Viņa uzskata, ka bērnus vest uz Angliju nav prāta darbs. Ja tur ir abi vecāki, kuri prot valodu, tad var braukt visa ģimene. “Man būtu grūti nokārtot sociālo palīdzību, jo nevaru brīvi sazināties iestādēs. Ja prastu angliski, varētu saņemt apmaksātus komunālos pakalpojumus, kā arī bērnu pabalstus. Bez tiem varu nopelnīt tikai maksai par māju un iztiku. Turklāt, manuprāt, te bērniem ir labāka audzināšana. Latvijā morālās vērtības vērtē augstāk nekā tur. Ja manējie redzēs, kāda tur ir visatļautība, tad izlaidīsies vēl vairāk nekā šeit bez mātes,” skaidro Agrīda.
Bauda prieku būt kopā
Viņa uzzinājusi, ka var ņemt nedēļu garu atvaļinājumu ik pēc trim mēnešiem, ja ir bērni līdz septiņu gadu vecumam. Tas nozīmē, ka turpmāk biežāk brauks šurp, lai samīļotu bērnus.
“Tagad nedomāju par šķiršanos. Raizējoties cilvēks sagrauj sevi no iekšienes, tāpēc cenšos visu uztvert mierīgi. Zinu, ka sāpēs, bet cenšos nesāpināt sevi un bērnus pirms laika. Tagad izbaudām prieku būt visiem kopā,” atklāj Agrīda.
Viņa mācās angļu valodu, lai atrastu labāku darbu un varētu vairāk nopelnīt.
“Jo ātrāk sapelnīšu lielākus līdzekļus, jo ātrāk atgriezīšos. Nedomāju tur palikt. Tiesa, pagaidām nav zināms, kad tas būs,” saka A.Novika.
