Esmu students un jau gadu dzīvoju kojās, kad pēkšņi jūnijā uznāca liela vēlme pārvākties uz citām kojām un pakutināt sev nervus, jo veselu gadu dzīvoju vienā istabiņā kopā ar ļoti labiem draugiem.
Esmu students un jau gadu dzīvoju kojās, kad pēkšņi jūnijā uznāca liela vēlme pārvākties uz citām kojām un pakutināt sev nervus, jo veselu gadu dzīvoju vienā istabiņā kopā ar ļoti labiem draugiem.
Priekšspēle
Pēc gada kopdzīves pamazām sākām kašķēties par visādiem nenozīmīgiem sīkumiem. Sastrīdējāmies. Tad atkal salabām. Atkal sastrīdējāmies. Salabām un norunājām, ka nekad nešķirsimies, ka mūsu draudzība būs mūžīga, un visādus tamlīdzīgus tekstiņus, bet domāju to no sirds. Ticēju tam. Tad izdarīju kaut ko tādu (man pašam nav ne jausmas – ko), kas pamatīgi aizkaitināja draugus tā, ka viņi nevēlējās pat atklāt, par ko īsti dusmojas. Palūdzu piedošanu par kaut ko (jo es taču nezināju, par ko īsti ir jālūdz), galvenais ir pats nožēlošanas process. Negūstot nekādus panākumus, secināju, ka ar mani atsakās vispār runāt. Nodzīvoju pāris nedēļas citur, palaikam tikai ierodoties paņemt dažas mantas, tādējādi sadusmojot draugus vēl vairāk. Ierodoties kārtējo reizi pēc tīrām zeķēm, pievērsu uzmanību uz skapja rakstītajiem domugraudiem, kas bija veltīti man. Atstāju tikpat trāpīgu atbildi uz otrām skapja durvīm. Nākamreiz to pašu darbību atkārtoju uz tapetēm. Turpināju šo saraksti kādu nedēļu, līdz istaba jau sāka izskatīties pēc milzīgas pierakstu klades. Pārliecināju sevi tomēr pārnakšņot atkal šajā istabā. Noskatījos cirku par brīvu – tas taču viss tika veltīts man! Novērtēju draugu aktiera spējas, izlikos, ka viņiem sanāk izcili – viņi taču ir mani draugi, negribēju sagraut viņu pašapziņu pašā karjeras sākumā. Kad tas sāka jau apnikt, sajutu vieglu aizkaitinājumu, kas radās ikreiz, kad sākās kārtējā izrāde. Turpināju tādā pašā garā, līdz mani nervi to vairs nevarēja izturēt un es vairs nespēju pieļaut domu par atrašanos kopā ar viņiem vienā ēkā, kur nu vēl istabā. Lieliski – es biju gatavs pārvākties!
Meklēšanās
Nākamais solis bija atrast citu vietu, kur dzīvot turpmāk, kaut arī tālāk no fakultātes (diemžēl fakultātes mainīšana šajā plānā tehnisku iemeslu dēļ netika iekļauta). Devos uz “to lielo, smuko ēku”. Izstāstīju savu lielo sāpi. Cerētās atbildes vietā saņēmu norādījumu doties uz citu vietu. Izstāstīju to kursabiedram un saņēmu līdzjūtību. Uz jautājumu, kas tad tur īpašs, saņēmu atbildi: “Kā?! Vai tad tu tur nekad neesi bijis? Tur taču ir bijis katrs students un izbaudījis viņu “ko-tu-te-atvilkies-neredzi-es-dzeru-kafiju” attieksmi!”
Nedaudz sabiedēts, devos uz norādīto vietu. Mistiskais kabinets tur gan bija atzīmēts, taču tas bija vienīgais, kuram nebija norādes. Ieelpoju un nospiedu rokturi. Atklājās, ka kabinets vispār ir aizslēgts un tur neviena nav. Izelpoju un sāku domāt, ko tagad iesākt. Pavaicāju garāmejošai tantei, vai viņa nezina, cikos šis kabinets būs vaļā. Saņēmu izbrīnītu jautājumu: “Vai tad jums viņa mobilā nav?” Nobrīnījos, par kādu “viņu” iet runa, tomēr atbildēju, ka nav. Vēl pavaicāju, vai tur kārtojami jautājumi par kojām. Un saņēmu kārtējos norādījumus, kurp jādodas, jo atkal biju nepareizā vietā.
Atradu kārtējo pareizo ēku un sāku domāt, uz kuru kabinetu man iet, jo norādītā šeit nebija (sekoja zvans draugam!). Iegāju kādā kabinetā un izstāstīju savu sāpi, pretī saņemot veidlapu, kura jāaizpilda un jāatdod vietnieka kungam, kurš atnākšot uz tādu uz tādu kabinetu, kad būšot beidzis svinēt kolēģim dzimšanas dienu. Palūdzu pildspalvu un apsolīju to novietot uz durvju ailes, kad došos prom, jo onkulis iešot pārtraukumā. Saņēmu norādījumu gaidīt, kad atnāks kāds cits onkulis ar bārdu un atslēgs pretī esošās durvis. Tas būšot vietnieka kungs. Nemaz nedomāju vaicāt, kā sauc šo vietnieka kungu, jo tad pazustu viss azarts minēt, kurš onkulis varētu būt īstais. Sēdēju un gaidīju. Smēlos pacietību. Atnāca bariņš studentu, kuriem arī bija nepieciešams satikt šo vietnieka kungu. Pabiedēju viņus ar koju stāstiņiem un piebildu, ka nav jau nemaz tik traki un ka ar laiku pie visa var pierast. Iepazinos ar medicīnas studentu no Sīrijas un atsvaidzināju savas ierūsējošās angļu valodas zināšanas. Atkal izstāstīju savu problēmu. Visi sāka uzvesties tik skaļi, ka nezin no kurienes izlīda onkulis un noaudzināja, ka šī ir sabiedriska iestāde. Visi nedaudz pieklusa. Mēģināju pamācīties eksāmenam. Tad atmetu ar roku, jo tāpat bija skaidrs, ka nespēšu koncentrēties. Turpināju gaidīt. Ikreiz, kad izdzirdēju soļus kāpņu telpā, mēģināju minēt, vai tas varētu būt vietnieka kungs.
Ieraugot, ka durvīs parādās onkulis izspūrušiem matiem, sarkanu degunu, nedaudz apdullušām acīm, bet pats galvenais – ar bārdu, sapratu, ka tas ir īstais. Gaidīšana nebija velta – beidzot tas kabinets bija vaļā un atrasts īstais cilvēks, kurš atrisinās manu problēmu. Apsēdos un sāku viņam stāstīt savu jau ierasto nelaimes čupiņas stāstiņu, un paliku pusvārdā – vietnieka kungam uz galda iezvanījās telefons. Ļāvu viņam kādas minūtes piecas parunāt, tad sāku atkal visu no jauna, jo viņš neatcerējās, par ko sāku stāstīt. Tad vēlreiz pārtraucu, jo vietnieka kungam atkal zvanīja, šoreiz telefons žaketes kabatā. Kamēr viņš runāja pa telefonu, apdomāju visus zināmos nomušīšanas veidus un apsvēru, kurus tuvāk esošos priekšmetus būtu izdevīgāk izmantot. Beidzot tomēr izstāstīju viņam savu sāpi, centos to darīt pēc iespējas ātrāk (pirms kāds atkal paspējis viņam piezvanīt!) un nesakarīgāk (lai viņam no lielajām galvassāpēm negribētos uzdot liekus jautājumus!). Biju iecietīgs – viņš tomēr tikko atnācis no kolēģa dzimšanas dienas. Biju pateicīgs, ka viņš vispār ir ieradies šodien un mani uzklausa. Beigās parakstījos visur, kur man lika, un devos projām. Pa ceļam vēl dzirdēju, kā viņš liek citiem uzgaidīt, jo viņam griboties čurāt (atklātība taču ir vissvarīgākā jebkurās attiecībās!). Biju godam izturējis pirmo “pie-jaunas-dzīvesvietas-tikšanas” posmu.
Kulminācija
Vecajās kojās lauzu līgumu, kaut arī nebiju noslēdzis vēl jauno. Apsolīju izvākt savas mantas nedēļas laikā un sāku jau apsvērt, kur tās visas grūst, ja neizdosies noslēgt jauno līgumu. Jau no paša rīta devos uz jaunajām kojām pie komandanta. Tur saņēmu burvīgu norādījumu, ka viņš būs tikai vakarā. Neko darīt. Ierados atkal vakarā ar vislabākajiem nodomiem. Uzreiz mani nošokēja man veltītā “laipnā” attieksme “nu-ko-tev-vajag?” stilā. Smaidīju. Mēģināju tikt galā ar smago aplauzienu un sacīju, ka man te piešķirta vieta. Noklausījos jūdzi garu morāli. Smaidīju, sakostiem zobiem, bet smaidīju. Noklausījos, ka students ir staigājoša galvassāpe un problēma komandantiem. Apsvēru iespēju turpmāk ņemt līdzi ausu aizbāžņus, lai manas bungādiņas netraumētu kārtējā brēkšana, ka neviens te nenākot mācīties. Jutos kā niecība. Kā bomzis, kas grib tikt pieczvaigžņu viesnīcā. Ar katru mirkli arvien vairāk izgaršoju to sajūtu, kad tevi noliek zemāk par zāli un uzspiež zīmodziņu uz pieres – nemācās, dauzoņa, huligāns, nodzersies, demolēs, bla-bla… Jutu, kā kāpa aizvainojuma sajūta (jo tieši šādas īpašības piemita maniem bijušajiem kaimiņiem, kuri man nepatika un bija viens iemesls, kādēļ gribējāt tikt prom). Noklausījos, kā komandants nolamā vēl divus nabadziņus, kas nelaikā bija ienākuši samaksāt par tekošo mēnesi. Secināju, ka steigšus vajadzētu ieteikt komandantam kādu psihiatru, bet tomēr paliku klusu, jo gribējās dzīvot šajās kojās. Parakstījos visur, kur lika. Uzdrošinājos pajautāt, vai varu iet dzīvot konkrētā istabā (pie pazīstama cilvēka), uz ko sagaidīju sirdi plosošu kliedzienu, ka nevaru vis un ka mani vispār ieliks pagrabā. Iekrita pēdējais piliens manas izturības kausā. Samaksāju, uztraukumā aizmirstot pavaicāt, kurš numurs ir manai istabai, kad drīkstēs ievākties, kur nu vēl par kaut kādu caurlaidi. Bēgt! Bēgt, ko kājas nes! Labāk dzīvot mežā zem egles – tāda tobrīd bija sajūta.
Pēcspēle
Nolēmu pārvest mantas. Iepriekš sarunāju palīgu, jo biju šausmīgi iedzīvojies mantās (nez no kurienes tā visa draza rodas…). Patēlojām kamieļus no viena tramvaja līdz otram, kamēr beidzot tikām līdz jaunajam miteklim. Palūdzu dežurantam atslēgu, caurlaides vietā uzrādot čeku. Paņēmu atslēgu un, sūri un grūti mēģinot tik augšā ar visām mantām, centos uzminēt, kurā stāvā atrodas mana istaba un kāda tā vispār izskatās (par to, kas tur varētu vēl dzīvot iekšā, nemaz nerunājot!). Tas tomēr nebija trešais stāvs, kā cerēju, kāpu vēl augstāk, saņēmu pēdējos spēkus un aizvilkos līdz vajadzīgajām durvīm, pa ceļam sajūsminoties par gaiteņa sienu dekoratīvo nobrukumu. Apsvēru domu tādu uztaisīt arī mājās. Ar būkšķi nometu lielo somu zemē (nepadomājot, vai tur nav kas plīstošs, jo tas tobrīd īpaši neinteresēja). Mēģināju ielikt atslēgu atslēgas caurumā (nu tajā, kas zem roktura) un secināju, ka tur tāda nemaz nav! Tad krietni augstāk pamanīju kaut ko līdzīgu atslēgas caurumam, mēģināju tajā. Rezultāts – atslēga iekšā iet, bet pagriezt nevar! Izmēģināju visādi, kā vien spēju iedomāties, taču nekā. Kādu laiku stāvēju un domāju, ko iesākt, jo mantas taču atvestas un kaut kur ir jāliek (jāmeklē zāles (gaiteņa) palīdzība!). Gāju lejā pie dežuranta, kurš mani pasūtīja tālāk… uz teiksmām apvīto pagrabu pie remontētāja. Nu ko, devos vien uz pagrabu, to pašu, kurā mani draudēja izmitināt iepriekš.
Sameklēju vajadzīgo telpu un gaidīju, kamēr pārradīsies remontētājonkulis. Varēju atviegloti uzelpot – pārmaiņas pēc beidzot ar kādu varēja normāli parunāties kā ar cilvēku. Izstāstīju viņam savu kārtējo problēmu. Pasmaidīju, kad viņš apsolīja, ka visu nokārtos un es iekšā tikšot. Uzkāpām abi ceturtajā stāvā. Ļāvu viņam kādu laiku paņemties ar durvīm, līdz viņš secināja, ka tās tiešām nevar atvērt (kāds pārsteigums!) – ir vai nu nomainīta atslēga, vai arī tā vienkārši salauzta. Izrādīju neviltotu sajūsmu par jaunajām ziņām. Saglabāju vēsu prātu un nostāvēju kājās, redzot, kā remontētājonkulis paņem savus darbarīkus un sāk dauzīt durvis. Nemaz nedomāju, ko darīšu tad, ja izrādīsies, ka tur kāds vēl dzīvo… Pagaidīju, kamēr remontētājs aizgāja pēc citiem instrumentiem, jo durvīm vienkārši bija nu ļ-o-o-o-ti laba atslēga. Pieturējos pie sienas jau laikus, lai nenokristu, ieraugot, ka onkulis nes lielu lauzni un sāk brutāli lauzt durvis vaļā. Aiztaisīju ausis, jo troksnis sanāca diezgan paskaļš. Bet tad paskatījos uz to visu no pozitīvās puses – tagad visi šajā stāvā zinās, ka esmu šeit ieradies un ka ar mani labāk nejokot. Nebija vērts vairs domāt, kas būs, ja izrādīsies, ka istabā kāds dzīvo, tā vai tā durvīm jau ir izlauzti pamatīgi robi un tūlīt tās arī būs pavisam vaļā. Aizvēru acis – durvis bija vaļā (interesanti, vai tās varēs arī aiztaisīt ciet? Labāk nedomāt par to!).
Atvēru acis un sāku meklēt vārdus, kā izteikt savas tābrīža izjūtas, pamanot zilo tējkannu, nomestās botas, grāmatu kaudzi un visu pārējo, kas tur atradās… Secināju, ka biju ļoti naivs savā cerībā, ka istaba būs tukša. Pievērsu uzmanību pustukšajai konjaka pudelei uz galda. Izdarīju secinājumus pie sevis. Skaļi neko neteicu, jo negribēju, lai par mani padomā ko sliktu. Tāpat secināju, ka visas gultas ir aizņemtas un mantas nolikt absolūti nav kur, jo istabā valda totāls haoss. Vai nav jaukas sajūtas? Nometu mantas, atstāju remontētājonkuli pie izlauztajām durvīm un steidzos pakaļ parējām mantām uz iepriekšējo dzīvesvietu.
Pa ceļam sāku nervozēt, ko teiks istabas iemītnieki par manu “maigo” ierašanos un izlauztajām durvīm. Pielipināju savu uztraukumu arī savam palīgam. Kad ierados otrreiz jaunajās kojās, atslēgas pie dežuranta vairs nebija. Reaģēju pavisam mierīgi, jo domāju, ka remontētājs noteikti vēl labo durvis, kuras pats izlauza. Uzrāpos līdz ceturtajam stāvam un secināju, ka ir pārāk kluss, lai tur labotu durvis. Pamanīju, ka gaitenī neviena nav. Noliku (šoreiz nenometu) somas un piegāju pie durvīm, izdzirdēju vīrieša balsi. Nodomāju, ka tas ir remontētājs, taču beigās sapratu, ka tas ir radio. Loģiski domāju (cik nu var padomāt šajā situācijā), ka remontētājonkulis radio taču nebūtu slēdzis. Tātad kāds iemītnieks jau bija pārradies. Sapratu, ka atpakaļceļa tā vai tā nav – ievilku elpu un devos iekšā (sliktākajā gadījumā mani varēja tikai nogalināt – nu kas tur liels!). Sasveicinājos un uzreiz sāku atvainoties par durvīm. Saņēmu atbildi, ka durvis īstenībā nemaz nebija salauztas un arī atslēga nebija nomainīta, vienkārši atslēga bija jāliek pavisam otrādi (nu kā vairāki cilvēki nevar tik vienkāršu lietu izdomāt!). Secināju, ka es arī laikam ciešu no ekstremāli zema IQ līmeņa. Iemācījos atslēgt un aizslēgt durvis. Mierīgi parunāju ar esošo iemītnieku, novaldījos un nesāku lēkāt no priekiem, kad uzzināju, ka viņš rīt izvāksies un kādu laiku te dzīvojis viens pats.
Visu atlikušo dienu saglabāju smaidu līdz ausīm (nemaz nedomājot atkal iedomāties kaut ko tādu, kā, piemēram, ka kāds vai kādi manā prombūtnē vēl varētu ievākties, uztaisīt totālu bardaku, okupēt manu gultu vai izvandīt manas samestās mantas). Es uzskatīju, ka lielāko un galveno daļu plāna esmu realizējis – esmu beidzot pārvācies!
Jau norūdīts students
