(Turpinās no 13.jūlija). 21. Notikumi pēc liktenīgā marta. Pēc šiem traģiskajiem marta notikumiem, kad daudzas lauku mājas palika tukšas, sākās masveida zemnieku stāšanās kolhozā – tas notika visā Latvijā.
(Turpinās no 13.jūlija)
21. Notikumi pēc liktenīgā marta
Pēc šiem traģiskajiem marta notikumiem, kad daudzas lauku mājas palika tukšas, sākās masveida zemnieku stāšanās kolhozā – tas notika visā Latvijā. Ļaudis bija nobijušies, ka neiestāšanās gadījumā var sekot jaunas izvešanas. Katrai ģimenei bija jāraksta iesniegums par iestāšanos kolhozā (starp citu, iesniegumā bija jāraksta, ka tāda vai tāda ģimene lūdz, lai to uzņem kolhozā). Jāpiebilst, ka sākumā Latvijā kolhozus sauca par lauksaimniecības arteļiem. Arī mūsu ģimene iestājās kolhozā, jo cits jau nekas neatlika (tēvs jau vienreiz visu ģimeni bija pārbiedējis ar savu pļāpāšanu).
Kolhoza paraugstatūti paredzēja, ka kolhoznieka sētā paliek tās īpašumā viena govs (par sīklopiem gan neatceros, arī mājputni un to skaits laikam gan nebija noteikts) un 0,5 hektāri zemes, kura tika iemērīta pie mājas. Arī mūsu ģimene atdeva kolhozam visas savas govis, atstājot sev vienu, abus zirgus, visas lauksaimniecības mašīnas. Žēl jau gan bija, viss sūrā un grūtā darbā sagādāts, bet tagad jāatdod. Vienīgais mierinājums bija tas, ka tolaik speciālu fermu govīm nebija un tās lielākās vai mazākās grupās (10 – 12) tika izmitinātas saimnieku kūtīs, kuras bija lielākas. Šoreiz tas skāra arī mūs, jo mūsu mājās kādreizējam tās īpašniekam bija liela kūts, tad arī tajā ierīkoja fermu un mums savas govis nevajadzēja vest uz svešām mājām. Manai mātei nodeva 12 govju grupu (atlikušās pieveda klāt no citām mājām). Arī zirgi pagaidām palika mūsu mājās (lai gan vairs neskaitījās mūsu īpašums), jo arī lielākas zirgu novietnes nebija. Tā nu mamma kļuva par lopkopēju, bet tēvs – par laukstrādnieku – darīja visus tos darbus, kur tika norīkots. Parasti šo funkciju veica kolhoza brigadieris. Vēl jāpiemin tāds fakts, ka daudzos kolhozos bija problēmas ar kolhoza priekšsēdētāja izraudzīšanu. Mans tēvs bija kārtīgs zemnieks, tāpēc tika izsaukts uz pagastmāju un centušies tur apvārdot, lai uzņemas priekšsēdētāja pienākumus. Tēvs kategoriski atteicās, to pamatojis ar samērā zemo izglītību (3 klases). Toreiz tēvs atnāca mājās stipri nerunīgs, šķendējās vienā gabalā: “Te biju kā kulaks un iekļuvis uz Sibīriju izvedamo sarakstā, tagad mani grib likt par kolhoza priekšsēdētāju.”
Es savā prātā pārdomāju mūsu dzīvi līdz šim. Tā bija pagājusi sūrā darbā. Bijām nabadzīgi rentnieki, mūsu ģimene izstaigāja vairākas mājas, kļuvām par jaunsaimniekiem un tagad atkal pārmaiņas – esam kolhoznieki. Katram kolhozam bija savs nosaukums, mūsējais Ērģemes centrā bija Raiņa vārdā nosaukts, bet Turnā (kas arī bija mūsu pagastā) – Ļeņina vārdā nosaukts. Nākotni jau bija grūti paredzēt, bet dažas epizodes no smagā kolhoza darba tā pirmajos gados gan palikušas atmiņā.
22. Grūtā vasara fermā
Jau kopš mazotnes ģimenē visi bērni tikām radināti pie darba, tikām mācīti darīt to kārtīgi un rūpīgi. Un tā visu mūžu nekad neesmu baidījusies ne no kāda darba, lai arī cik tas grūts un smags ir bijis. Savā mūžā reizēm fiziskais darbs ir strādāts tik tālu, ka, darbu beidzot, nezini pat vairs, uz kuru pusi ir māja.
Atceros, vēl rentnieka gados gāju mātei palīgā uz kūti govis slaukt (pusdienlaikos un vakaros). Tā es pelnīju braucienu līdzi mātei svētdienās ar zirgu uz Valku. Mamma pa kluso veda sviestu (reizēm arī kāda tikko kauta lopiņa svaigo gaļu) uz Valku uzpircējiem (arī tie darbojās it kā pagrīdē). Par sviestu un gaļu dabūjām reizēm pretī apavus un arī apģērbus. Tas viss bija jādara slepeni, jo tādas darījuma lietas tajos laikos bija aizliegtas. Tas viss bija jāved slepus, cēlāmies ļoti agri no rīta, lai Valkā ierastos krēslas stundās, kad būtībā vēl pilsēta gulēja, darījumi notika jau zināmu māju pagalmos. No mājas tika izbraukts ļoti agri, lai apmēram pusdienlaikā jau būtu mājās (gaidīja taču govju slaukšana). Jāpiezīmē, ka gatavojām arī mājas biezpienu, uzpircēji to no mums nopirka un pārdeva saviem klientiem tālāk. Arī tajos laikos ar to pārtiku pilsētās nemaz nebija tik spīdoši, uzpircējiem bija nauda, bet lauciniekiem toties no produktiem šis tas pārdošanai bija, bet nebija naudas. Dažreiz uzpircēji par produkciju maksāja skaidrā naudā, atceros, ka reizēm tika arī kādas rotaslietas (krelles, brošas).
Turpinot atgriezties kolhoza sākuma gados, māte no rīta necēla govis slaukt (tas bija ļoti agri), to darīja māte viena pati. Arī piens pašai bija jāizdzesē piena kambarī aukstā ūdenī, tas no blakus esošās akas tika mainīts. Tad atbrauca ar zirgu piena vedējs un to aizveda. Pašiem gan ik pārdienas bija jāiet ganos. Pie kolhoza govīm tika atļauts ganīt savu personisko govi.
Kā spēkbarība kolhoza fermā pievesti tika rauši, tie bija lielās plāksnēs (acīmredzot plāksnes bija fasētas un presētas ar mašīnu kādā raušu fabrikā). Šīs raušu plāksnes ar āmuru pret kaut ko cietu bija jāsasmalcina, un tad katrai govij vienreiz dienā deva ar normu. Pie šīs raušu dauzīšanas darba vienmēr nodarbināja arī mani.
Māte tajā vasarā pēkšņi saslima un tika aizvesta uz Valkas slimnīcu. Tur viņa nogulēja pāris nedēļas. Kolhoza fermu pārzinei tika par to ziņots, bet nevienu aizvietotāju neatsūtīja. Es, lai arī biju vidusskolniece un nebiju atbildīga par šo fermu, to gan sapratu, ka govis neslauktas palikt nevar! Tā nu paliku viena pati ar 12 govīm, kuras bija jāizslauc trīs reizes dienā (protams, tajos laikos tikai ar rokām). Bija jāizdara arī kūts darbi – jāizved no kūts ar tačku vienreiz dienā mēsli, jāsakārto kūts (jāpakaisa govju vietas un tā tālāk).
Kā jau iepriekš minēju, govis fermā bija dažādas (kā jau pirms gada savestas no mājām). Parasti pirmās slaucu tās, kuras vieglāk slaukt (tad darbs it kā gāja ātrāk uz priekšu). Tad ķēros (raudādama) pie tām, ar kurām bija īsta mocīšanās. Lai gan kopš tām dienām pagājuši daudzi jo daudzi desmiti gadi, tās trīs to laiku fermas govis man palikušas neizdzēšamā atmiņā. Vienai bija tik mazi pupi, ka šo govi varēja izslaukt tikai gandrīz ar pirkstu galiem. Otra bija ar tik lielu un zemu tesmeni, ka varēja izslaukt tikai bļodā, pati tupēju uz ceļgaliem uz grīdas. Trešajai govij bija tik gari pupi, ka katru varēja saņemt ar abām plaukstām (bet cik tad tās plaukstas man toreiz bija lielas?).
Arī ganos pašai bija jāiet, labi, ka bija iekārtoti arī aploki, kur varēju govis ielaist un kādu laiku atvilkt elpu. Pēc pusdienas slaukšanas biju tā nogurusi, ka momentā gribējās atkrist gultā un pagulēt. Bet tad uzradās vecāmāte, kura kā vagars centās mani izrīkot dažādos darbos – parasti dārzu ravēt. Viņa jau pēc dabas nebija ļauna, bet laikam jau no dzīves sākuma pieradusi pie nepārtraukta darba un tādēļ izkomandēja arī pārējos.
Tā raudādama ņēmos pa fermu trīs dienas. Trešās dienas pusdienlaikā braucu pie mātes uz slimnīcu (tad jau kursēja autobuss).
(Turpmāk – vēl)
Ansis
