42. “Badamaizi visu mūžu negribēju ēst. Bija arī pilna sirds, un to medicīnas lauciņu es pametu”.
42.
“Badamaizi visu mūžu negribēju ēst. Bija arī pilna sirds, un to medicīnas lauciņu es pametu.”
“Ka tu neesi ar pliku roku ņemama, tas gan redzams uzreiz. No tevis enerģija un spīts staro ik uz soļa. Tāpēc man arī iepatikies. Neciešu lellītes – memmītes, kam viss jāpadod gatavs.”
“Un kāds esi tu?”
“Pats sev liekos normāls neprecēts čalis, kas arī zina, ko grib, kam patīk tādas meitenes kā tu.”
“Un tev daudz to meiteņu?”
“Patiesībā meitenes ir bijušas, bet pašreiz nav. Nopietnu draudzeni pazaudēju jau laiciņu atpakaļ. Muļķis biju. Pameta mani. Neizrādījos pietiekoši labs partneris. Tagad laizu iegūtās brūces! Nekas nopietns pēc tam ar mani vairs nav noticis. Par datorskolotāju visu mūžu arī strādāt netaisos. Arī alga mani neapmierina. Gribas augstākas virsotnes tāpat kā tev. Gribētu studēt, taču nezinu, vai tas ir reāli. Man arī nekādas stutes nav. Tikai vecvecāki, pensionēti skolotāji. Mani vecāki nositās autoavārijā, kad man bija seši gadi. Uzaugu pie vecvecākiem. Viņi mani ļoti mīl.”
Sarunas apraujas. Drīz jau Silajāņi. Tā liekas pēc kartes. Pavisam drīz Velda redzēs savu māti pēdējo reizi, un viņu pārņem skumjas. Silajāņu kapsēta ir neliela. Priežu paēnā pavasara saulesstaros spīd krusti, stalti un necili pieminekļi ar svaigi iekaltiem un sūnām apaugušiem vārdiem… Zem kājām čaukst pērnās lapas, caur kurām laužas saules pielietajā pasaulē zaļā zālīte un šur tur uz kapiņiem noliecas sniegpulkstenīšu zvaniņi, zilās vizbules un gādīgu roku stādītas narcises, krokusi. Tulpju lapas rūpīgi sargā savus pumpurus. Kapsēta liekas kopta un sena. Redzami arī cilvēki, kas rosās ap savu tuvinieku atdusas vietām. Kas kops Klaudijas atdusas vieta? Kur atrodas viņas kapa vieta? Klaudijas kapu norāda kāds vīrietis vidējos gados, kas sakās Klaudiju arī dzīvē pazinis: “Tur pa labi, netālu, celiņa malā. Apbedīšanas biroja vīri pašreiz rok kapu. Zārks ar nelaiķi arī turpat. Drīz ielaidīs kapā, uzmetīs zemi un beigta balle. Nebūšot ne izvadītāja, ne arī kāda pēdējā goda. Tāda ir dzīve! Un kas jūs viņai būtu? Laikam no tālienes.”
“Jā! No tālienes gan. Paldies, ka parādījāt, kurp jāiet!”
“Māti apraks jau drīz, pavisam drīz. Pulkstenis jau divi. Anastasija rakstīja, ka ar Romānu atnāks nolikt kādu ziediņu,” Velda saka. Dažus soļus aiz muguras soļo Ginters. Arī viņam rokās ziedi: sešas baltas kallas, tās Velda ieraudzīja, tikai piebraucot pie kapsētas. Tas viņu aizkustina. Ziedi arī viņas mātei no tā vīrieša, kurš Veldai liekas paša likteņa sūtīts… Kad viņi nonāk norādītajā vietā, Klaudijas kaimiņiene Anastasija ar Romānu jau stāv pie kapa. Romāns rociņās tur dzeltenu narcišu pušķi. Zēnam droši vien tās ir pirmās bēres, ko mūžā piedzīvo. Ieraudzījis Veldu, viņš skrien pretī, rokas izplētis: “Es gaidīju tevi!” Veldai asaras saskrien acīs. Bērna teiktais viņu mulsina. Ko viņa teiks, kad brauks projām? Mierināt, ka viss būs labi, ka Dieviņš visu nokārtos? Puika taču cer uz viņu! Varbūt Anastasija puikam pieborējusi visādas nepiepildāmas lietas, ka viņu ņems līdzi, ka Velda visu nokārtos…
Pienāk Klaudijas kaimiņiene Anastasija. Viņi sasveicinās. Kaps jau ir izrakts. Parasti kapu izsprauda egļu skujām, rotā ziediem. Celiņa malā ir pavirši izrakta pasekla bedre, un paši racēji – četri vīrieši – Veldai izskatās iereibuši, netīrās darba drēbēs, nedrošu gaitu, neskūtu vaigu. Protams, nelaiķe nav nekāda karaliene, ja jau rokama par pašvaldības līdzekļiem. Vai tas viss jāpacieš un jāuzņem vienaldzīgi?
