Vasara, uzkāpusi visaugstākajā kalnā, raugās pāri mūsu mazajai Latvijai. Esmu daļa no tās.
Vasara, uzkāpusi visaugstākajā kalnā, raugās pāri mūsu mazajai Latvijai. Esmu daļa no tās.
Es stāvu siena vālu jūrā ar karstas saules rituli uz pleca un garām skrejošajam mākonim izlūdzos lietu. Tas, viltnieks, manu lūgumu nesadzird. Varbūt negrib?
Paņemu vēju pie rokas un mēģinu tikt tam līdzi. Varbūt jānotic brīnumam, ka spēju skriet ātrāk par to. Varbūt? Vējš mani nesaprot, jo vienmēr ir bijis pirmais, ātrākais, negantākais, nevaldāmākais. Gluži kā cilvēks, kas vēlas pirmais sasniegt savu mērķi.
Es metos apskaut simtgadu ozolu Pededzes pļavās, sajūtu tā spēku, kas laužas no koka lapām, zariem un saknēm. Tagad zinu – man pietiks stipruma visam mūžam. Ja piezagsies vājums, meklēšu ozolus.
Uz pleca man nosēžas spāre un aicina lidot līdzi, jo tikai tā varot iepazīt pasauli. Notraucu lidoni un saku, ka nevajag svešzemju skaistumu. Mana pasaule ir Latvija ar tauriņu dzeltenā ziedā, ar neaizmirstuļu zilumu, ar tumšzaļām mežu vīlēm.
Es brienu ūdensrožu skaistumā, lai saprastu, ka skaistumam piemīt trauslums, jo arī ūdensrozes viskrāšņāk un ilgāk zied tikai ūdeni, bet visātrāk vīst šķirtas no tā.
Nolaužu rudzu maizes riecienu un kāri kožu tajā. Man vajag spēka no rudziem, kas auguši sentēvu koptajos tīrumos. Glāstu vārpas un ieklausos, kā tās dzied sanošu slavas dziesmu Latvijas zemes kopējiem un sargātājiem.
Es noliecos pie sarkanos ziedos grimstoša rožu krūma, lai sajustu, kā smaržo mīlestība. Rozes un mīlestība. Abām piemīt ērkšķi, kas dzeļ un sāpina, bet, tiklīdz sāpes pāriet, tā atkal veras jauns rozes zieds. Cilvēkiem vajag ziedus, vajag ērkšķus, jo tie cits citu papildina.
Ļauju iedzelt bitei, lai izjustu, kā ir tad, kad sāp un ilgi sūrst, lai pārbaudītu, cik liels ir mans izturības mērs. Man sāp, bet bite mirst. Savāda nāve. Iet bojā pašai, lai sāpinātu citus. Vai tas ir to vērts? Nezinu, kā ir labāk, sāpināt vai mirt.
Es sasveicinos ar pretimnācējiem un prasu: “Kā dzīvojat? ” Viņi atsmaida pretim un rāda sastrādātās rokas. “Dzīvojam kopā ar darbu, to paceļot pāri visam, jo darbam tīk, ja to godā,” man atbild. Saprotu, ka darbu godāt nozīmē maizes riecienu galdā, ūdensrozes ezerā, ziedos līgstošu rožu krūmu, arī bites nāvi un spāres spārnu vieglumu.
“Skatieties! Pļavās – siena zārdi! Tas nozīmē, ka pasaulē kārtība,” teikusi dzejniece Māra Zālīte. Es atspiežos pret siena zārdu un aizveru acis. Nevajag vārdu, jo tie nepateiks neko vairāk kā vien to, cik mana Latvija vasarā skaista!
Jūtos bezgala lepna, ka varu būt šā skaistuma pašā viducī, ka varu uzlikt sauli plecā un pastiept plaukstas pret debesīm, lai izlūgtos svētību.
