Alūksnietis Andris Zālītis uzskata, ka ar motociklu daudz interesantāk ir braukt tur, kur nav ceļa, pārvarēt grūtības, apliecināt savu spēku un prasmi.
Alūksnietis Andris Zālītis uzskata, ka ar motociklu daudz interesantāk ir braukt tur, kur nav ceļa, pārvarēt grūtības, apliecināt savu spēku un prasmi. Viņam šis ir otrais gads enduro braucienos, Andrim piebiedrojas vēl citi alūksnieši, kuriem patīk ekstrēmas situācijas.
“Šonedēļ četratā izbraucām pa mežu uz Ziemeru pusi. Tā nav stabila grupa, jo var mainīties, turklāt uzrodas arvien jauni braucēji, kuri grib izmēģināt krosa motociklus. Sākumā braucām pa zināmu vietu, ieraudzījām jauku meža ceļu un izvēlējāmies to. Pēc kāda laika secinājām, ka nezinām, kur atrodamies. Kad stiga palika par purvu, izbraucām uz cita ceļa. Lai arī uz kuru pusi dotos, visur ceļu galā – aizaugušas cirsmas. Neko darīt – griezāmies atpakaļ. Kad atgriezos mājās, ne tikai mugura, arī drēbes bija slapjas,” stāsta A.Zālītis.
Viņš atzīst, ka vasarā mazāk dodas izbraukumos, jo pļavās ir izaugusi gara zāle – līdz motocikla stūrei. Tajā neredz akmeņus, baļķus, tāpēc ir bīstami. “Reiz gadījās trāpīt tieši baļķa galā. Pārlidoju stūrei. Ja būtu lielāks ātrums…” atceras Andris. Nesen viņš dabūja kājas traumu, tāpēc iegādājās aizsargus kājām un rokām, kā arī krūtīm. Ir posmi, kuros var traukties ar lielu ātrumu, lai vējš svilpo gar ausīm, bet ir arī vietas, kur motocikls jāceļ pāri kritušiem kokiem vai jāizstumj no dubļiem.
Ekstrēmus braucienus motociklistiem rīko ik pa laikam. Pagājušajā rudenī A.Zālītis kopā ar citiem alūksniešiem brauca Jelgavas apkārtnē. Pavasarī viņi aicināja visus uz Alūksni, pēc tam devās uz Ādažiem, bet augustā brauks uz Rojas jūrmalu. Vietējie izvēlas maršrutu, pa kuru ved pārējos pēc principa – jo grūtāk, jo labāk. Alūksnē trases garums bija 150 kilometri, turpretim Ādažos pietika ar 50 kilometru braucienu pa purvu. “Katrā apvidū ir cita grunts. Jāprot izvēlēties pareizo braukšanas taktiku. Enduro krosā vēl neesmu gatavs braukt. Turklāt sacensībām ir vajadzīga cita tehnika,” secina Andris. Braucienos, kur piedalās prieka pēc, saņem diplomu par netīrāko moci, visvairāk kritušajam vai dubļu vīram. Andrim piešķirta balva, jo viņš bija vissmagākā motocikla īpašnieks. “Enduro devīze ir “Pa ceļiem, kuri sen aizmirsti, un pa ceļiem, kuru vēl nav”. Ar motociklu var iebraukt tur, kur netiek ar mašīnu. Savukārt kājām iet būtu pārāk tālu, tāpēc motociklam ir nenoliedzamas priekšrocības,” skaidro A.Zālītis.
