Trapenes pagasta “Niedrāju” saimnieku Jāni Sēkliņu daudzi pazīst ne tikai kā runīgu ar humoru apveltītu vīru, kurš arī ar darbiem nepaliek aizkrāsnē.
Trapenes pagasta “Niedrāju” saimnieku Jāni Sēkliņu daudzi pazīst ne tikai kā runīgu ar humoru apveltītu vīru, kurš arī ar darbiem nepaliek aizkrāsnē.
Viņa bioloģiskā lauku saimniecība ar 350 hektāriem lauksaimniecībā izmantojamo zemi un vairāk nekā 200 lopiem ir starp desmit lielākajām valstī. Turklāt saimniekošana tajā ir ne tikai “zaļa”, bet arī augstražīga un produktīva.
Skābbarību sagādā
līdz Jāņiem
J.Sēkliņa “Šarolē” gaļas šķirnes un piena lopu ganāmpulkam jau līdz Jāņu dienai bija sagatavoti apmēram 1000 skābbarības ruloni. Tas nozīmē, ka divas trešdaļas labas kvalitātes barības ziemošanas periodam ir sagādāta. Jānis vārdadienu un vasaras saulgriežus varēja svinēt ar apziņu, ka liels darbs jau padarīts. Tagad pļāvējs un rulonu tinējs sniedz pakalpojumus citiem zemniekiem ne tikai Alūksnes, bet arī tuvējos Valkas rajona pagastos. “Niedrājos” ir lopbarības sagādes tehnikas komplekts, tāpēc atliek tikai izvēlēties laiku, kad sākt.
“Es kā mežā dzimis un audzis varu diezgan labi prognozēt laika apstākļus. Pērn gada beigās bija spoži saulains laiks, tāpēc teicu – siens būs jāpļauj pirms Jāņiem. Tomēr pats mazliet šaubījos un dažādi apstākļi noteica to, ka sauso sienu negatavoju un steidzu skābbarību. Tā tagad ir laba, bet vismaz 500 siena rulonus varēs tīt no atāla. Gan jau arī tie būs labas kvalitātes,” spriež zemnieks. Ja nebūtu lūzusi tehnika, ruļlu būtu vēl vairāk.
“Ķīpas uzreiz būtu jāved šķūnī, bet ruļli var stāvēt uz lauka. “Belarus” traktoram ir iekrāvējs. Ar to rulonus var bez bēdu kraut garajā “Siguldas” piekabē. Tajā uzreiz iespējams aizvest septiņus ruļļus. Siltā kūtī tos sadalīt nav grūti, jo zāles presei ir pievienots smalcinātājs,” skaidro Jānis.
Riskē un gūst pamatu attīstībai
Zāles masa ir liela, jo katru gadu atjauno zālāju sējumus. “Dārgi jau iznāk – apmēram divus trīs tūkstošus tērēju zālāju sēklai. Sēju tā, lai ik pēc pieciem gadiem atjaunotu visu platību. Tagad domāju, ka vajadzēs paātrināt šo procesu. 70 hektāros audzēju graudus, kuriem pasēju zālāju, bet graudaugu platību vajadzēs palielināt vismaz līdz 90 hektāriem. Tas atmaksājas sevišķi sausā gadā, kāds ir tagad,” atzīst J.Sēkliņš.
Arī sētajos zālājos zāle nav tik liela kā pagājušajā gadā, tomēr nevar salīdzināt ar dabisko pļavu vai arī neatjaunotu zālāju. “Niedrājos” palikuši neizbaroti vēl 200 pērnā gada barības ruļļi, tie ir labi saglabājušies – noderēs gaļas lopiem.
Kad J.Sēkliņam teica, ka viņš ir mežzinis un no lauksaimniecības nekā nesaprot, viņš tikai smīnēja. Tomēr atzīst, ka pirms desmit gadiem bija liels risks ņemt kredītu tehnikas iegādei. Tagad secina, ka tas deva lielu soli attīstībā.
“Es zinu, ko nozīmē izveidot tik lielu gaļas lopu ganāmpulku. 1996.gadā iepirku 12 “Šarolē” šķirnes teles. Desmit gados man ir izaudzētas 50 mātes, bet ganāmpulkā ir apmēram 100 lopi. Tā nav joka lieta. Ja būtu jaunāks, varētu sākt arī ar pāris telēm,” spriež zemnieks.
Trīskāršo gaļas lopu pārdošanu
Jānis parēķināja, ka no 12 lopiem nekāda labuma nav. Ieņēmumi no sešu lopu pārdošanas gadā nav lieli. J.Sēkliņš izlēma palielināt ganāmpulku, tāpēc vajadzēja arī vairāk zemes ganībām un sienam. Diemžēl brīvas platības bija dažādās vietās, tāpēc vēl joprojām gaļas lopi ir jāpārved diezgan lielos attālumos, lai tiem nodrošinātu ganības. Lai gan ganības iežogo elektriskais gans, tomēr lopi ir jāuzmana. Toties pārdoto lopu skaits ir vismaz trīskāršojies.
“Pērn man bija 40 pieaugušas govis, tātad vismaz tikpat teļu. Var rēķināt, ka puse ir buļļu, kurus pārdeva,” skaidro Jānis.
Tiesa, gaļas iepirkšanas cena ir svārstīga. Pagājušajā gadā uzradās uzpircējs, beļģis, kā to dēvē J.Sēkliņš, kurš par astoņus mēnešus veciem lopiem maksāja tik labi, ka nebija vērts nobarot, lai saņemtu kaušanas prēmiju – 50 latus.
“Sākumā teicu, ka negribu zaudēt šo summu. Kad parēķināju, secināju, ka atdot uzreiz ir izdevīgāk. Mana kaimiņiene pārdeva 500 kilogramus smagu bulli vietējā tirgū un saņēma 220 latus. Es tikpat dabūju par krietni mazākiem lopiem. Acīmredzot uzpircējs tos vēl uzbaro un tad pārdod,” spriež zemnieks. Šopavasar viņš saņēma 1,70 latus par dzīvsvara kilogramu teļam, kam ir tikai mēnesis. Tomēr nevar zināt, kā būs turpmāk.
Augstražīgas govis prasa vairāk
60 slaucamu govju izslaukums pašlaik ir vidēji 20 litri dienā. Tas ir apbrīnojami, ka bioloģiskā saimniecībā ir tik augstražīgas govis. Tiesa, J.Sēkliņam radušās problēmas, jo nav atļauts govīm izbarot vitamīnus.
“Nesen iepirku piecas Šveices govis un divas sarkanraibās “Holšteinas” šķirnes govis. Tām visām ir pareizi veidoti tesmeņi. Arī izslaukumi ir labi – dod vairāk nekā 30 litrus dienā. Tiesa, tāds ir arī brūnajām, bet gadā tomēr vairāk piena iegūst no šveicietēm,” izvēli skaidro saimnieks.
Protams, ir žēl, ka viena augstražīgā govs jau ganās debesu zālājos, jo pēc atnešanās tai nedrīkstēja dot vitamīnus. J.Sēkliņš ievēroja, ka govis, kuras bijušas apaļīgas, pēc atnešanās kļuvušas kārnas. Izrādījās, ka tās vairs neēd miltus.
Konsultācijās ar speciālistiem noskaidrojās, ka govs, kura dod vairāk nekā 30 litru piena dienā, nevar ar miltiem uzņemt pietiekamu barības nodrošinājumu. Ir vajadzīga arī kukurūza, soja… To var dot tikai tad, ja šī barība nav ģenētiski modificēta. Vēl izeja ir veterinārārsta atzinums, ka govij nepieciešami vitamīni. Nevar taču tik vērtīgu piena devēju laist postā!
“Nopirku zirņus, lai būtu proteīns. Tagad viss ir kārtībā. Nevar pieļaut, ka govs sevi iztukšo. Tad iestājas apātija un vairs neko neēd. Kā indiānis – nodzied savu dziesmu un gatavs,” salīdzina Jānis. Ja būtu uzriez to zinājis, diez vai pirktu tik ražīgas piena devējas, tagad domā zemnieks.
Iespējams, ka drīzumā atļaus dot vitamīnus, kuri ir barības piedevās. “Niedrāju” saimnieks iegādājies dzīvo raugu. Tas ir ļoti dārgs, bet arī vērtīgs, tāpēc nav vajadzīgas lielas devas. Ar maisu pietiek līdz pavasarim, lai stabilizētu fermentu darbību govs kuņģī.
Pieredze ļauj izvērtēt paveikto
“Man izdevīgāka ir piensaimniecība. Tur regulāri redz naudu. Pirms trim četriem gadiem gaļas cena bija tik zema, ka likās – ganāmpulks jālikvidē. Protams, bija žēl, tāpēc noturējos, lai gan par gaļu maksāja uz pusi mazāk nekā tagad,” salīdzina J.Sēkliņš.
Pagājušajā rudenī viņš bija Francijā, kur apmeklēja lauksaimniecības izstādi. Jāni, protams, interesēja gaļas lopi. “Esmu bijis Vācijā, Ungārijā, tāpēc man likās, ka daudz zinu par gaļas liellopu šķirnēm. Pēc Francijas brauciena secināju, ka pat pusi nezinu,” atzīst zemnieks.
Izstādē bija arī lauksaimniecības tehnika. Latvijā atmaksā 40 procentus no aprīkojuma vērtības. J.Sēkliņš iegādājies iekārtu lopu fiksēšanai par tādu pašu cenu kā Francijā, kur tā ir labākas kvalitātes.
Jānis nebaidās eksperimentēt. Viņš bija starp pirmajiem, kuri sāka audzēt gaļas šķirnes lopus. Nu jau vairākus gadus pie viņa mājas režģu novietnēs redzami fazāni, pērļvistiņas un pāvi. Saimnieks atzīst, ka tie ir skaistumam, jo nekādu peļņu nenes. Daudzi “Niedrājos” vēlas apskatīt eksotiskos putnus. Laikam visneparastāk izskatās, kad pāvi ielaižas tuvējās priedēs un sasaucas.
Fazānus un pāvus audzē skaistumam
Vairākkārt rīkotas fazānu medības. Tagad J.Sēkliņš secina, ka neaudzē tik daudz, lai tos šautu. Turklāt – tās tomēr nav īstas medības, jo fazāniem gandrīz nav izredžu izvairīties no lodes.
“Esmu mēģinājis palaist savvaļā, bet putni atgriežas pēc barības. Pa kādam putnam ik pēc laika pazūd – acīmredzot noķer lapsa vai cits meža zvērs,” pieļauj Jānis.
“Niedrājos” bija 40 fazānu mātes, bet tagad ir tikai 20. Līdz ar putnu gripas draudiem putnu skaitu samazināja. Domāja, ka varēs izperēt jaunus putnēnus, bet aukstajā pavasarī olas apsala. Tiesa, ir arī mazie fazāniņi, bet krietni mazāk. Pāvu vista izperējusi mazuļus, kurus ļoti uzmana. “Daļu olu perēšanai iedevu citai zemniecei, to vietā ielika vistas olas, bet nekā – tās neperēja. Varbūt vajadzēja likt pīles olas, tās ir lielākas un līdzinās pāva olām,” spriež J.Sēkliņš.
