Vakar Jaunalūksnes pagasta “Igaunīšu” mājās ierastā ikdiena tika nomainīta pret lieliem un nozīmīgiem svētkiem.
Vakar Jaunalūksnes pagasta “Igaunīšu” mājās ierastā ikdiena tika nomainīta pret lieliem un nozīmīgiem svētkiem. Par šo svētku galveno iemeslu varēja uzzināt, ierodoties jau šo māju pagalmā, kur virs verandas pieliktais uzraksts vēstīja – Mariannai Vīksnai 100 gadu jubileja.
Lai gan nokļūšana līdz “Igaunīšu” mājām nepavisam nav vienkārša, jo jābrauc gan pa zemes ceļiem, gan pļavām, cilvēku, kas vēlējās apsveikt, cienījamā vecuma jubilāri netrūka. Par godu jubilejai izrotāta bija gan mājas fasāde, gan veranda, kur noliktais goda krēsls gaidīja savu lielo jubilāri.
Par spīti cienījamajam vecumam ilgi Marianna jeb Marijas tante uz sevi nelika gaidīt un jau pēc brīža iznāca no savām tēva mājām, lai, sēžot viņai domātajā goda krēslā, uzklausītu sanākušo viesu apsveikuma vārdus un vēlējumus lielajā jubilejā.
Pirms svinīgajām runām, bet par godu nozīmīgajam notikumam piemājas dārzā tika iestādīts rožu krūms, klātesošajiem šo procesu pavadot ar tam atbilstošu dziesmu par dārzu, kur “ziedēs tik rozes un nesāpēs sirds”.
Pēc šādas kopējas rožu krūma stādīšanas kā pirmā Mariannu sveica Jaunalūksnes pagasta padomes priekšsēdētāja Benita Jušvajeva.
Līdzās saviem vēlējumiem Benita Jušvajeva nolasīja apsveikumu no Latvijas Valsts prezidentes Vairas Vīķes – Freibergas.
Kā vēlāk atzina pati B.Jušvajeva, šis Jaunalūksnes pagastam ir īpašs notikums, jo Marianna kļuvusi par pirmo šā pagasta iedzīvotāju, kas sasniegusi tik ievērojamu vecumu, turklāt īpašs prieks par to, ka jubilāre pagastā dzīvojusi visu savu līdzšinējo mūžu.
Jubilāri sveikt bija ieradies arī Alūksnes rajona padomes priekšsēdētājs Laimonis Sīpols, kurš Mariannai novēlēja ziedēt kopā ar iestādīto rozīti. Savukārt Alūksnes rajona padomes izpilddirektore Gunta Ļuļe, dāvinot jubilārei segu, vēlēja, lai tā silda tikpat ļoti, cik cilvēku labie vārdi.
Arī pārējo viesu apsveikuma vārdos skanēja siltums un mīļums pret gaviļnieci, jo dāvinātie ziedi un sarūpētās dāvanas liecināja par patiesām rūpēm un laba vēlējumiem cienījamā vecuma jubilārei.
Tomēr pati jubilāre vairāk domāja nevis par nozīmīgo notikumu, bet priecājās par tuvinieku ierašanos. Lai gan pašai savu bērnu nav, lielu prieku viņai sagādā brāļa bērni, kas uz lielo notikumu bija atbraukuši pat no Rīgas un pavisam attālās Liepājas.
Kā vēlāk atzina daži no atbraukušās radu saimes, tik bieži ciemoties šajās mājās gan vairs nesanāk, tomēr pati jubilāre saistās ar siltām atmiņām, kad bērnībā te bieži pavadītas vasaras brīvdienas, kad viņi tāpat kā tagad sagaidīti un uzņemti ar patiesu sirsnību.
Tomēr vislielākā dāvana lielajā jubilejā gaviļniecei izrādījās mazais Harijs Vīksna, kas uz svinībām bija ieradies vecāku pavadībā. Viņš ir Vīksnu dzimtas pati jaunākā atvasīte, kurai šajā mēnesī gaidāma pirmā jubileja. Vērojot jubilāri, varēja manīt – tieši šo viesi savās svinībās viņa vēlējusies redzēt visvairāk.
