Rīgas Nacionālo zoodārzu var uzskatīt par Ingmāra Līdakas otrajām mājām, jo te viņš jūtas kā zivs ūdenī.
Rīgas Nacionālo zoodārzu var uzskatīt par Ingmāra Līdakas otrajām mājām, jo te viņš jūtas kā zivs ūdenī. Par to iespējams pārliecināties, ne tikai dodoties apciemot zvērus, bet arī vērojot televīzijas pārraides, kurās viņš apliecina enciklopēdiskas zināšanas par katru dzīvnieku, putnu un pat kukaini. To spēj tikai tāds cilvēks, kuram darbs sagādā prieku.
“Esmu absolūts laucinieks, zemgalietis, viensētnieks, jo tuvākā māja no mūsējās atradās pusotra kilometra attālumā. Neviens mani uz bērnudārzu neveda. Kamēr tētis un mamma bija darbā, mani pieskatīja vectēvs, cik nu bija viņa spēkos,” stāsta Ingmārs.
Viņš ir pārliecināts, ka viss interesantais mīt mums apkārt, tikai jāprot to saskatīt. Arī šobrīd lielākā daļa televīzijas raidījumu par Latvijas dabu top Ingmāra dzimtas īpašumā Vecumnieku pagasta “Skaros”.
“Mājvietas nosaukumam nav nekāda sakara ar lazdu skarām. Tas radies tādējādi, ka saimniekiem mūždien bijusi kaut kāda kavēšanās zemes maksājumos, tāpēc naudas iekasētāji vienmēr jautājuši, kad tad būs kārtējais maksājums, bet parādnieki atbildējuši “Skoro, skoro!”,” atceras Ingmārs.
Dabas pazinējs ir nemainīgs pārliecībā, ka “Skari ” ir visjaukākā vieta zemes virsū, īpaši tad, ja līdz pamatīgumam iepazīts nelielais mežs mājas tuvumā.
Mežs līdzinās laboratorijai
“Jo vairāk mežu pazīstu, jo arvien vairāk tajā rodu atkal kaut ko jaunu. Uzskatu, ka mežs ir laboratorija, kas laukos atrodas pie katras mājas. Diemžēl ir ļoti daudz cilvēku, kas nekā no šīs laboratorijas darbības nezina. Ja lauku cilvēks uz brīdi atrautos no darba, apstātos un paraudzītos apkārt, viņš ieraudzītu milzu bagātību. Ja par to vēl nedaudz interesētos, tad viņš varētu par šo bagātību pastāstīt citiem,” uzskata Ingmārs.
Dabas pētnieks ir pārliecināts, ka, ja vien būtu šis dabas stāsts, tad noteikti būtu ļaudis, kas to klausās.
Ingmārs jūtas gandarīts, ka pēdējos gados īpaši attīstās lauku tūrisms. “Vienmēr nav jālepojas tikai ar satelīta šķīvi uz jumta un dažādām saunām. Lepoties vajadzētu ar to, ka saimnieks izved viesus pastaigā ap māju un spēj viņiem parādīt 30 sugu putnus, piecu sugu abiniekus un saulrieta laikā apmēram pusstundu ilgu bebru darbošanās šovu. Esmu simtprocentīgi pārliecināts, ka tūristi no Vācijas un Holandes noteikti būtu sajūsmā,” saka viņš.
“Ne visiem noteicošais ir komforts. Par to vairāk ir vajadzīgs stāstnieks. Ja lauku cilvēks atraisās sarunai, tas ir brīnišķīgi,” piebilst Ingmārs.
Sākums saistāms ar ornitoloģiju
1978.gadā Ingmāram izveidojusies cieša sadarbība ar profesionāliem ornitologiem, kopīgi būts neskaitāmās ekspedīcijās, lai apzinātu un pētītu dažādus putnus.
“Arī mana galva nav enciklopēdija, tāpēc, veidojot raidījumus vai rakstot rakstu, to daru ar lielu atbildību. Ja neesmu par kaut ko pārliecināts, papildu informāciju gūstu grāmatās, man ir daudz zinošu kolēģu – katrs savas jomas arājs. Vienmēr varu viņiem zvanīt, lai visu precizētu. Uzskatu, ka mana profesija nav zoologs, bet pedagogs, jo to esmu mācījies augstskolā. Mēs visi zinām ļoti daudz, bet ne katrs protam to, ko zinām, pastāstīt citiem tā, lai viņi visu saprot,” uzskata Ingmārs. Jāpiebilst, ka viņam tas izdodas ļoti labi, jo stāstījumu vienmēr papildina dzīvi eksponāti.
“Spēju jūsmot par radībām, kas cilvēkiem parasti nepatīk. Maz esmu saticis ļaužu, kas, ieraugot zirnekli, ģībtu aiz sajūsmas. Ir tā, ka dzīvnieki, kas mums nav līdzīgi, šķiet pretīgi. Kāpēc čūska daudziem nepatīk? Tāpēc, ka tai nav kāju, savukārt zirneklim kāju atkal ir par daudz,” skaidro Ingmārs. Viņš atgādina, ka dzīvnieki nedzīvo uz šīs pasaules, lai kādam kostu. Viņi nekad nav vainīgi. Salīdzinot zoodārzu ar cirku, Ingmārs uzskata, ka tajā dzīvnieks atrodas demokrātiskākā vidē.
“Nevajag Latvijas dabu noniecināt, jo mums pieder milzīga bagātība, tikai pašiem nevajag to sabojāt. Dabu nevar mīlēt vienā dienā, bet otrā – nemīlēt. Pašam ir gadījusies diena, kad šausmīgi nemīlēju dabu. Pirms septiņiem astoņiem gadiem bija ar sniegu bagāta ziema. Pavasarī saskaitīju 110 ābeles, kuras zaķis bija pamatīgi apgrauzis. Tobrīd domāju, ja es to zaķi dabūtu, to pat neceptu, bet, kad tajā pašā vasarā apgrauzto ābelīšu dārzā ieraudzīju mazu zaķēnu, pārtraucu pļaut zāli un priecīgs skrēju pēc kameras, lai viņu nofilmētu,” stāsta Ingmārs.
Vienmēr tur, kur interesanti
I. Līdaka smejas, ka vienmēr cenšoties būt tur, kur notiek kaut kas jauns un interesants. Šobrīd Ingmāru bieži iespējams sastapt pie pērtiķu mājas, kur viņš vēro, kā attīstās huzārpērtiķēns. Ar videokameru rokās viņš sastopams arī pie Japānas dzērvēm, lai izsekotu, kā dzērves māca mazos putnēnus ēst.
“Tik mazi putnēni, bet ārkārtīgi naski skrien nopakaļ mātei. To redzot, domāju, būtu cilvēkam tāda laime – tiklīdz no dzemdību nama ārā, tā uzreiz uz skolu, pats mazgā sev bikses, un viss kārtībā,” smejas zoologs.
Ingmāram patīk ceļot ne tikai no vienas zvēru mājvietas pie otras, bet iepazīt arī citas valstis, to faunu. Divas reizes ar gada pārtraukumu viņš bijis, piemēram, Jaungvinejā, Indonēzijā un Sumatrā, katrā vietā pavadot divus mēnešus. Šogad gan tālāki ceļi neesot plānoti.
“Lai atkal kaut kur dotos, ir vajadzīgs kvalitatīvs fotoaparāts un videokamera, bet manējā ir savu laiku nokalpojusi. Tiklīdz sarūpēšu jaunu tehniku un iekrāšu naudu, uz vietas nepalikšu,” saka Ingmārs.
Visticamāk, ka ceļš atkal vedīs uz Indonēziju. “Jo tu vairāk kaut ko iepazīsti, jo vairāk saproti, ko tu nezini, kā arī to, ko vēl gribi zināt,” saka ceļotājs.
Rīko ēdināšanas šovus
Viņš sola, ka Nacionālajā zooloģiskajā dārzā nākamā gada maijā būs žirafes, bet tiem, kas nolēmuši apmeklēt zoodārzu šovasar, to vajadzētu darīt pareizā laikā.
“Ciemos pie mums vajadzētu ierasties pulksten 11.30, jo tad pēc pusstundas iespējams vērot, kā notiek nīlzirgu barošana, kas līdzinās šovam. Apmeklētājiem šķiet, ka šie dzīvnieki ir milzīgi sliņķi, kas tikai guļ, bet tā nav. Ieraugot barotāju, viņi ar plati atplestām mutēm pa galvu, pa kaklu skrien pie viņa, jo katrs grib pirmais tikt pie barības. Interesanta ir arī lemuru barošana un roņu šovs, kad šos dzīvniekus ne tikai baro, bet par viņiem arī stāsta. Būs arī publiska pelikānu barošana,” aicina I.Līdaka.
Viņš piebilst, ka pareizā laikā ierodoties zoodārzā, pat gids neesot vajadzīgs, atliekot vienīgi pārvietoties no viena punkta uz otru, lai gūtu daudz interesantas informācijas.
“Ēdināšanas šovus rīkojam, lai cilvēki beidzot apjaustu, ka tiekam galā ar saviem pienākumiem, tāpēc apmeklētājiem dzīvnieki un putni nav jābaro, jo tas nodara vairāk slikta nekā laba. Nesen cilvēku neapzinīgas rīcības dēļ nācās šķirties no kaziņas, tāpēc saprotams, ka daudzi dzīvnieku kopēji burtiski ienīst apmeklētājus. Katru pirmdienu nākas meklēt veterinārārstu, lai tas palīdzētu glābt atkal kādu dzīvnieku. Speciālists pirmdienās ir nikns uz visu pasauli, jo īpaši uz tiem, kas saucas homo sapiens,” stāsta Ingmārs.
Viņš atgādina Frankfurtes zoodārza direktora vārdus: “Zoodārzs ir vieta, kur iemācīties uzdot jautājumu: kāpēc? Atbildi tu varēsi atrast, ja vien gribēsi.
