Neatminos, kurš rakstnieks ir teicis patiesus vārdus: “Durvis, pie kurām klauvēt, un zvanu poga ir visdebešķīgākais izgudrojums ceļā pie cilvēka. Tās māca gaidīt un pie viena saprast – kāds gaida tevi.
Neatminos, kurš rakstnieks ir teicis patiesus vārdus: “Durvis, pie kurām klauvēt, un zvanu poga ir visdebešķīgākais izgudrojums ceļā pie cilvēka. Tās māca gaidīt un pie viena saprast – kāds gaida tevi. Tāpat ir ar ceļu uz cilvēka sirdi un sirdsdurvīm, lai gan tās ir neredzamas. Sirdsdurvis, tāpat kā rozes zieds, vienmēr veras tikai no iekšpuses. Mīlestība to zina. Mīlestība priecājas nevis par atvērtām durvīm, bet par atvērtu sirdi, nevis par klātu galdu, bet par atklātu valodu”.
Biju kādas ģimenes pasākumā, kur bija gan durvis un zvanu poga, bija, kas stāv aiz šīm durvīm ar pastieptu roku, lai tūlīt, tūlīt liktu atskanēt durvju zvanam, nebija tikai to, kuri gribētu atvērt sirdsdurvis. Nezinu, cik lielam jābūt pāri nodarījumam, lai vecāki aizslēgtu savu sirdi attiecībās ar saviem bērniem, lai pa lūpu vārtiem neizlaistu nevienu vārdu, lai no asaru krātuves neļautu pazust nevienai asaru pērlei. Arī tovakar tālumā esošais dēls negaidīja, lai vecāki viņu uzaicina apsēsties pie lepni klātā viesību galda. Vairāk par visu pasaulē viņš alka pēc atklātas sarunas, kas rastu atbildi uz daudziem jautājumiem, kas šobrīd dēla un vecāku starpā ceļ aizvien augstāku mūri. “Ja bērniem ir problēmas, viņiem ar tām jānāk pie vecākiem, nevis, vecākiem tās pamanot, jāuzrunā bērni,” šāds ir konkrētās ģimenes modelis, kas man personīgi nav pieņemams. Neuzskatu par savu pienākumu jaukties pieaugušo bērnu dzīvē, bet viņus uzklausīt esmu gatava vienmēr, jo apzinos, ka esmu atbildīga par tiem, kam esmu devusi dzīvību. Atbildīga līdz sava mūža galam.
Apbrīnojami, cik bieži spējam savos spriedumos būt galēji, tik galēji, ka neko neprotam pateikt korekti, tā, lai cilvēku ar vārdu nenogalinātu. Mēs protam cilvēku nospiest pie zemes tā, ka viņš vairs nekam netic. Tā bija noticis ģimenē, kurā ciemojos. Te dominēja tikai divas krāsas – melns un balts. Ja neesi vienisprātis ar tēvu un māti, – tātad melns, ja piekrīti it visam, ko viņi saka – balts. Kur paliek jaunā cilvēka kā individuālas personības uzskati, pareizāka vai nepareizāka rīcība, kas liekot kļūdīties, vienlīdz kalpo par mācību?
“Man vienalga, kā viņš dzīvo, kas ar viņu notiek, pats pie visa vainīgs,” strikta bija mātes nostāja. Raudzījos sievietē un nespēju noticēt, kā var būt tā – vienalga. Vienalga, nenoskaidrojot patiesību! Varbūt tā bija mātes izlikšanās un savas nevarības slēpšana no citu acīm? Bailes atzīties, ka pieļauta kļūda, ka nav pieticis laika uzklausīt un ieklausīties.
Es apzinos, ka nevaru nodzīvot divus mūžus, lai pasargātu savus bērnus, bet vienmēr esmu jutusies kā sargs. Zinu, ka vienmēr sadzirdēšu klauvējienu vai durvju zvanu, ka vienmēr manas sirdsdurvis būs atvērtas mīlestībai.
