(Turpinās no 15.jūnija) Man tika kurpju pāris (abas kurpes gan bija vienas kājas), un ar tādām kurpēm es pa skolu staigāju. Mammai bija baltas augstpapēžu kurpes, ar kurām viņa bija gājusi iesvētībās.
(Turpinās no 15.jūnija)
Man tika kurpju pāris (abas kurpes gan bija vienas kājas), un ar tādām kurpēm es pa skolu staigāju. Mammai bija baltas augstpapēžu kurpes, ar kurām viņa bija gājusi iesvētībās. Tēvs nozāģēja īsākus papēžus, nokrāsoja tumšas ar kaut kādu violetu krāsu, un ar tām es gāju uz skolas sarīkojumiem.
Iestājoties vēsam laikam, pārvācāmies uz dzīvi pagrabā. Pagrabs bija kapitāli būvēts ar pamatīgām durvīm. Tēvs pie ārdurvīm uzcēla nelielu priekšnamiņu, lai, no āra nākot, nebūtu uzreiz jāatver “istabas” durvis. Tā mēs pagrabā dzīvojām vairākus gadus, kamēr tika uzcelta māja.
Ziemā tēvs ar vienu palīgu mežā cirta baļķus mājas būvei. Baļķi tika zāģēti ar rokas zāģi, darbs bija gauss. Svētdienās un brīvlaikā mēs ar brāli vedām baļķus no meža mājās un nokrāvām pie mājas drupām ābeļdārza galā. Pie izkraušanas darbiem palīdzēja arī māte. Baļķi pa vienu ziemu tika sagādāti un atvesti mājās.
Pēc pavasara darbu beigām visu vasaru klaudzēja cirvji, gatavojot baļķus guļbūves mājas celšanai (gatera toreiz nekur nebija). Tā, nemitīgi strādājot, pa vasarām un vēlā rudenī ceļot māju, 1947.gadā divas istabas un virtuve bija gatavas dzīvošanai. Interesanti būtu pieminēt, kā šajos gados tika cepta maize. Māja pati bija nodegusi, bet maizes krāsns bija izmantojama. Tajā visu laiku (gan ziemā, gan vasarā) cepām maizi. Apkārt krāsnij tika salikti trapecveidīgi dēļi ar salmiem. Tas bija nepieciešams krāsns pasargāšanai no sniega, lietus, lai tā turētu siltumu. Kad uzcēla jauno māju, tad maizes krāsni pārmūrēja. Plītij galā bija iemūrēts liels katls (4 – 5 spaiņus liels). Katlam bija liels koka vāks. Kurinot plīti, parasti ūdens sasila un ilgi turējās silts. Tādi katli bija katrā lauku mājā. 1947.gada rudenī sāku mācīties Valkas vidusskolā, tēvs bija nopircis velosipēdu, ar ko rudeņos un pavasaros braukt uz skolu (dzīvoju atkal internātā), bet ziemā mani ar zirgu aizveda pirmdienās un sestdienās atveda mājās. Bet tagad par to katlu. Ar to saistījās diezgan nepatīkams un nogurdinošs darbs. Rudeņos, kad pārradāmies no skolas mājās, bija jātīra cukurbietes un jāsagriež diezgan smalkās šķēlītēs. Ar tām piebēra lielo katlu, pielēja pilnu ar ūdeni, uzlika lielo vāku, un sākās vārīšana. Sestdienas rītā mamma agri kūra plīti un sāka vārīt. Kad šķēlītēs bija mīkstas, tās vēl kādu laiku pavārīja, lai no tām viss saldums izvārās, tad tās izsmēla, un katlā palika dikti salda biešu sula. Vēl kādu laiku pavārīja, ar katru brīdi tā kļuva arvien biezāka. Pēc tam ielēja mazākā katlā un vārīja, kamēr šķidrums kļuva biezs un brūns. Tāds, lūk, bija cukurbiešu sīrups! To izmantoja tējas un kafijas saldināšanai, jo cukura pēc kara nebija.
Sīrupu ņēmu arī uz skolu tējas saldināšanai. Bietes sēja samērā daudz un vārīja katru sestdienu un svētdienu, līdz visas cukurbietes bija izvārītas. Ar sīrupu tika ceptas piparkūkas no rudzu miltiem, (gribu uzsvērt – tieši no rudzu) jo bīdeļmiltu bija ārkārtīgi maz (laikam kviešus maz sēja). Tāpēc arī baltmaize parādījās pāris reizes gadā (toreiz maizi cepa paši savās mājās). Sīrups vēl tika izmantots kā saldviela dzērveņu un brūkleņu ievārījumiem. Mēs – bērni – domājām, ka tā vajag un citādi nevar būt. Ik rudeņus bija jānodod valstij lielas nodevas (gan graudā, gan naudā). Redzējām, ka vecākiem stipri bija jālauza galvas par to. Pirmos gadus arī vidusskolā bija jāmaksā skolas nauda. Tāda bija tā padomju varas “labā dzīve”.
19. Lielais apbalvojums
Mans tēvs bija ļoti strādīgs cilvēks (vispār jāsaka, ka visa ģimene bija tāda), kaut reizēm arī krita “grēkā”, sabrāļojoties ar grādīgo, tomēr visi darbi laikā tika padarīti. Tēvs nevarēja paciest, ja palika kāds zemes stūrītis kārtīgi neapstrādāts. Tādā garā tika audzināti bērni – darbs, lai kāds, jādara kārtīgi.
Darbs dzina darbu. Labi, ka tagad tēvam bija divi labi zirgi (arī bēgļu gaitās pieklīdušais kumeliņš izauga par skaistu zirgu). Vecais zirgs, kurš bija ilgus gadus kalpojis un izgājis cauri visām bēgļu gaitām, pēc dažiem gadiem no vecuma nomira.
Labības ražas allaž bija augstas un tēvs par labu zemkopības kultūru saimniecībā ne reizi vien tika pieminēts augstākos līmeņos.Valsts nodevas tika nodotas laikus, meža normas ziemās tika izpildītas laikā.
Un tad nāca arī atzinība. 1947.gadā (ja nemaldos) tēvs saņēma augstu apbalvojumu – LPSR Augstākās Padomes Prezidija Goda rakstu (cietos sarkanos vākos ar ģerboni uz vāka) ar toreizējā prezidija priekšsēdētāja A.Kirhenšteina parakstu. Lai gan laiki bija grūti, tēvs allaž bija lepns par šo Goda rakstu.
20. Traģiskais 1949.gada pavasaris
Skolā tuvojās 3.mācību ceturkšņa noslēgums. Visi bijām gaišā noskaņā, jo pēc garā ziemas ceturkšņa bija gaidāma vismaz viena brīva nedēļa. Toreiz mācījos 9.klasē, sekmes man bija labas, un zināju, ka pēc nedēļas nebūs kauns rādīt liecību vecākiem.
Bija skolas priekšpēdējās nedēļas sestdiena, un gaidīju uz Valku atbraucam ar zirgu man pakaļ (tā jau bija pierasts). Vēl jau bija tāds paknaps ragavu ceļš, pa dienām saulītē tecēja mazi strautiņi pa ielu vidu, malas gan bija vēl sniegā klātas. Mašīnu jau toreiz bija ļoti maz, (gandrīz tikpat kā nemaz) līdz ar to arī iebrauktu sliežu uz ielām un ceļiem tikpat kā nebija.
(Turpmāk – vēl)
ansis
