Romāns turpinājumos . 38. Uz kursiem viņa posās kā uz svētkiem. To nevarēja nepamanīt. Vai galu galā ir jēga slēpt nenoslēpjamo? Vai Veldai būtu jākaunas no jūtām, kuras tik ilgi bija viņu apgājušas ar līkumu? Vai iemīlēties ir kauns?
Romāns turpinājumos . 38.
Uz kursiem viņa posās kā uz svētkiem. To nevarēja nepamanīt. Vai galu galā ir jēga slēpt nenoslēpjamo? Vai Veldai būtu jākaunas no jūtām, kuras tik ilgi bija viņu apgājušas ar līkumu? Vai iemīlēties ir kauns?
“Esmu neglābjami samīlējusies kursu pasniedzējā. Kaut agrāk domāju, ka vairs nekad mani nekas tāds nepārņems. Ko lai es daru? Ja nu viņš mani neuzrunās un viss tā arī beigsies? Cik gan vēl būs tādu kursantīšu kā es, kuras grozīs tāpat savas actiņas, sarks un bālēs! Es taču par viņu neko nezinu. Varbūt viņam ir ģimene? Varbūt katrā nodarbību grupā viņam pa sapņainai pelītei? Esmu iemīlējusies, un tas nepakļaujas manam veselajam saprātam. Kļūst jo dienas, jo trakāk. Ko man darīt? Nekad nekas tāds ar mani nav noticis.” viņa kādu dienu savas jūtas atklāj Astrīdai”.
“Tā jau mēs ar Teodoru domājām! Mīlestība ir Dieva dāvana, un tu, to saņemot, nekad nevari zināt, cik tā būs nopietna un ilgstoša. Galvenais ir mīlēt. Tās ir jūtas, kas nerodas pēc pasūtījuma un nepavisam nav prognozējamas, un reizēm diemžēl nav arī abpusējas. Mēs ar Teodoru pirmo reizi saskatījāmies kādā Konservatorijas koncertā. Es spēlēju kopā ar kursabiedriem – tas bija studentu atklāts koncerts. Teodors sēdēja pirmajā rindā, un es, pēc priekšnesuma paklanoties, viņu ieraudzīju vienīgo no sapulcētās publikas. Visi citi saplūda kopīgā klausītāju pūlī, tikai viņš nokļuva manā redzeslokā. Toreiz viņam blakus bija cita sieviete, izrādījās darba kolēģe, kas viņu ārkārtīgi neatlaidīgi lenca. Viņiem bija arī romāns… Teodors vēlāk izvēlējās mani, un es galīgi nejutos vainīga, ka tā sieviete palika bešā. Es ar Teodoru iepazinos pamazām: bija it kā nejaušas tikšanās, iepriekš neparedzētas pastaigas… Teodors ģimenes dzīvi uztvēra ļoti nopietni… Artūrs viņam ir viss. Ar lielu atbildību viņš atbalstīja mani dzemdībās, visur bija klāt, vēlāk uzupurējās un pacieta manu nevarēšanu un uzņēmās visu, ko es nespēju slimojot. Apbrīnoju viņu līdz šai dienai un baidos, kas būs tālāk, ja mana slimība progresēs. Kāpēc ar mani tā vajadzēja notikt? Kāpēc es saslimu ar šo vēl līdz galam neizpētīto slimību?”
“Nedomājiet par to! Ticiet man, ka ir vēl smagākas slimības, kas pēkšņi atkāpjas uz visiem laikiem, neizturot cilvēka pozitīvās emocijas. Ir arī pretējais: sliktas domas sagrauj imunitāti, radot vēl lielāku stresu. Es jūtu, ka ar jums viss būs labi. Varbūt vajag atsākt spēlēt klavieres kaut vai tikai ģimenes un savam priekam? Varbūt Artūram vajag pasniegt klavierstundas? Kāpēc instrumentam jāstāv istabas kaktā un jāsāpina ar atmiņām? Orgāns, kuru nedarbina, atrofējas! Es runāju par jūsu rokām. Padomājiet gan par to! Cik priecīgs būs jūsu Teodors, dzirdot kaut sākumā vienkāršu melodiju! Kā līksmos Artūrs: mamma spēlē!” ,,Tiešām neesmu par to domājusi, bet ideja nav slikta. Manas rokas tiešām pēdējā laikā ir kļuvušas spēcīgākas, un bez speciālas vingrināšanās jau nekas nenotiek. Paldies par padomu! Tu, Velda, mums esi īsts eņģelis. Es mēģināšu spēlēt, kaut vai gammas ar vienu pirkstu. Visu no sākuma. Pie klavierēm neesmu piegājusi kopš Artūra dzimšanas.” Velda un Astrīda pamazām kļuvušas par draudzenēm. Astrīda aizvien centusies sargāt savu privāto dzīvi no svešiem vai mazpazīstamiem cilvēkiem, bet Veldu viņa jau uzskata par savējo. Ģimenei ir tikai daži draugi, kas viesojas viņu mājās. Iespējams, Astrīda nevēlas parādīt savu nevarību un atkarību no citiem. Par slimību viņa pat ar Veldu nemēdz bieži runāt. Visu savu laiku viņa velta zēniem un arī pret Rihardu izturas sirsnīgi un draudzīgi. Viņas dēlam nekad nebūšot brāļa, un pats liktenis sakārtojis visu tā, kā ir tagad. Velda jau sen pamanījusi, ka Astrīda ar zēniem nodarbojas vairāk nekā viņa. Savukārt Velda vairāk seko saimniecības lietām, iepirkumiem.
