Ja nav pietiekamu pierādījumu, cilvēka vārds netiek vazāts pa pasauli pārējiem par prieku.
Ja nav pietiekamu pierādījumu, cilvēka vārds netiek vazāts pa pasauli pārējiem par prieku.
Tā vien liekas, ka vienīgais cilvēks, kuram uzlikta smagā atbildības nasta par Latvijas valsts likteni un kurš šodien saglabājis kaut cik jēdzīgu skatījumu uz lietu kārtību, palikusi Valsts prezidente Vaira Vīķe – Freiberga. Un viss. Pārējie – izpildvara Ministru kabinets ar savu vadītāju priekšgalā un likumdevēju vara Saeima ar lielāko daļu deputātiem – ir tāda kā kolektīvā aptrakuma stāvoklī. Valsts prezidente jau otro reizi atdevusi Saeimai atkārtotai caurlūkošanai grozījumus likumā, kas paredzēja publiskot tā dēvētajos čekas maisos atrodamos bijušo VDK aģentu vārdus. Lai arī kā teju visi mūsu valstī, kam ir kaut kripata saprāta, mēģināja deputātus aicināt apdomāties, pirms 7. jūnijā pieņemt grozījumus likumā par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu, viss bija velti. Tautas partija šoreiz bija tā, kas ar sava biedra Juridiskās komisijas vadītāja Mareka Segliņa āža cienīgu iecirtību bīdīja cauri šo likumprojektu, kas paredzēja darīt zināmus bijušo VDK aģentu vārdus laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” pēc 1. novembra.
Atruna, ka tas nav tapis Saeimas priekšvēlēšanu gaisotnē, piedodiet, ir tik baltiem diegiem šūts, ka gribas ieteikt: nemāžojieties, cienītie! Visi Latvijā vēl nav padarīti par truliem idiotiem. Tāpēc M.Segliņa pēc prezidentes lēmuma sacītais: “Skumji, ka Valsts prezidente nav izsludinājusi likumu par čekas maisu atvēršanu un tagad jau visas tur atrodamās personas varēs apgalvot, ka cīnījušās ar korupciju,” skan gana falši un liekulīgi. Lieliski gan viņš, gan viņa pārstāvošā partija, gan arī pārējās un deputāti, kas atbalstīja šo likumu, saprata, ka tuvojošos vēlēšanu gaisotnē jāsteidz uzkāpt uz populistiskā un pseidotautiskā taisnības cīnītāja jājamzirdziņa.
Jājautā, ko domājis M.Segliņš, sacīdams: “Tagad var iznākt tā, ka čekas maisi jāmet Daugavā, jo vairāk informācijas par VDK aģentiem Latvijai nekad nebūs.” Ja reiz neesat bijuši spējīgi pa šiem daudzajiem gadiem pēc čekas likvidācijas sarūpēt nevienu citu pierādījumu par iespējamo sadarbību ar šo organizāciju kā neko neizsakošās uzskaites kartiņas, tad – jā, metiet kaut vai Daugavā. Paši jūs, deputāti, lieliski zināt, ka no piecdesmito gadu sākuma līdz pat deviņdesmito sākumam ar Valsts drošības komiteju sadarbojās aptuveni 24 tūkstoši cilvēku, taču Latvijas valsts rīcībā ir tikai kartotēka par pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu periodu ar 4500 aģentu personas datiem. Un viss. Par to uzvārdiem, kas atrodas šajos maišeļos, nav arī skaidrs, ko tad īsti viņi darīja. Informēja par draugiem un kolēģiem, novērsa kādu kriminālnoziegumu vai arī nodarbojās ar zinātni un bez ziņojuma par komandējumu nemaz nevarēja tikt pāri robežai.
Tīri cilvēcīgi saprotams – ja rokās kas nonācis, tā vien nagi niez ar to kaut ko pasākt. Īpaši, ja vēl var gūt kādas politiskās dividendes. Tikai te nu atkal jāpiekrīt prezidentei, ka “otrreiz caurlūkojot likumu, Saeima nav panākusi diferencētu pieeju VDK dokumentu izmantošanai un publicēšanai tādā veidā, lai sabiedrības ieguvums būtu samērojams ar konkrētu indivīdu aizskartajām tiesībām, kuras aizsargā Satversme un Latvijai saistošie starptautiskie cilvēktiesību akti”. Tāpēc beidziet taču reiz pūst pīlītes, ka jūs, deputāti, cīnāties par kaut kādu augstāku patiesību un taisnību. Nekas tāds jums nav pat sapņos rādījies. Vien klajš un neglīts populisms, spēlējot uz lumpeniskā elektorāta zemajām atriebības dziņām. Kaut cik jēdzīgi varat paskaidrot, ka tā nav? Runas par kaut kādu vēsturisko taisnīgumu, zinot šo maisu saturu, no faktu viedokļa ir pilnīgi graša vērtē. Turklāt neko līdzīgu nav izdarījusi neviena bijusī padomju bloka valsts – ja nav pietiekamu pierādījumu, cilvēka vārds netiek vazāts pa pasauli pārējiem par prieku.
