Turpinājums. Sākums – 10.jūnija laikrakstā. Pēc tam, kad Minu dzimta padzina mongoļu dinastiju, tika izveidota Aizliegtā pilsēta, kādu to mēs ieraudzījām tagad.
Turpinājums. Sākums – 10.jūnija laikrakstā.
Pēc tam, kad Minu dzimta padzina mongoļu dinastiju, tika izveidota Aizliegtā pilsēta, kādu to mēs ieraudzījām tagad.
Lielākais muzejs pasaulē
Būvdarbi sākās imperatora Jongla (1403 – 1424) laikā, ar miljona strādnieku pūliņiem 16 gados bija pabeigta. Gadsimtu gaitā ēkas tika piebūvētas no jauna, restaurētas un remontētas, tā ka pils atspoguļo dažādus Ķīnas vēstures periodus.
Šis milzīgais komplekss, kurā ietilpst vairāk nekā 8000 istabu un telpu ar pagalmiem un dārziem, aizņem 101 hektāru platību. Neviens pieaudzis vīrietis, izņemot pašu imperatoru, nedrīkstēja ieiet dzīvojamās telpās, ko apsargāja einuhi.
Augstākās saskaņas zāle – pati svarīgākā ceremoniju ēka. Tās iekšienē atradās ķīniešu pasaules centrs – Pūķa tornis, kurā sēdēja imperators – Debesu dēls bronzas vīraka kvēpināmo trauku un zeltītu kolonnu ielokā. Šajā telpā notika grandiozas ceremonijas, svinēti notikumi, ziemas saulgrieži, Jaungads un imperatora dzimšanas diena. Aiz Augstākās saskaņas zāles atrodas Vidējās saskaņas zāle un Saskaņas saglabāšanas zāle, kur tika rīkoti banketi ārvalstu ievērojamām personām.
Bez pilīm un zālēm Aizliegtajā pilsētā ietilpa arī tempļi, dārzi, bibliotēkas, teātri, dzīvojamās telpas tūkstošiem kalpotāju, einuhu un konkubīņu. Konkubīnes, ko apkalpoja un apsargāja einuhi, varēja iegūt augstāku statusu, dzemdējot imperatoram dēlu. Tiek stāstīts: kad imperators izsauca kādu no šīm sievietēm uz savu guļamistabu, viņai bija jānovelk visas drēbes (lai parādītu, ka viņai nav ieroču) un jāietinas dzeltenā apmetnī, pirms einuhs uz savas muguras aiznesa viņu pie imperatora.
Pēc pieciem gadsimtiem, kad uzliesmoja 1911.gada Ķīnas revolūcija, Pūķa troņa varai pienāca gals.
1949.gadā Ķīnas komunistu armija ieņēma Pekinu, un sakautie nacionālisti atkāpās uz Taivānu, aizvedot līdzi daudz dārgumu no Aizliegtās pilsētas. Tagad tā ir valsts muzejs un nav aizliegta, visi var apmeklēt imperatoru varas vissvētākās vietas.
Mūsdienās Aizliegtā pilsēta – muzejs ir pasaules lielākās nācijas – ķīniešu – īpašums, ir arī lielākais muzejs pasaulē. Tajā atrodas Ķīnas nozīmīgākie dārgumi, antīkās vērtības un mākslas darbi. Muzeju ik gadu apmeklē desmitiem miljonu cilvēku.
Lai dzīvo tautu draudzība!
Kad izgājām no Aizliegtās pilsētas, bijām uz lielākā laukuma pasaulē – Tjaņaņmiņa laukuma Pekinā. Tā vidū atrodas piemineklis bojā gājušajiem revolucionāriem. Virs ieejas Aizliegtajā pilsētā ir liels Mao Dzeduna portrets. Tā abās pusēs ir uzraksti ķīniešu valodā: “Lai dzīvo Ķīnas Tautas Republika!” un “Lai dzīvo tautu draudzība!”. Uz laukuma ir arī Mao Dzeduna mauzolejs ar viņa iebalzamēto ķermeni (klīst baumas, ka viņa vietā jau sen ir vaska lelle). Bērni arvien vēl mācoties viņa citātus skolā, studē viņa darbus, raksta sacerējumus.
Netālu no Tjaņaņmiņa laukuma ir senākais Ķīnas Medicīnas centrs, uz kuru mūs aizved gide. Šī medicīnas iestāde esot jau apkalpojusi pat Ciņu dinastijas imperatorus un viņu ģimenes locekļus. Tā glabā tūkstošiem zāļu gatavošanas formulu noslēpumu. Tagad šeit par brīvu var izmeklēt jebkuru cilvēku, kurš vēlas uzzināt par savu veselību.
Kļūst par tirdzniecības paradīzi
Pēc medicīnas centra apmeklējuma mums bija iespēja iepirkties tirdzniecības centrā, bet mazajās ieliņās, kur var arī kaulēties ar pārdevējiem, aplūkot, ko tad tirgo ķīnieši.
Tiešām redzam, ka “šopings” ķīniešiem kļuvis par iemīļotu izklaides vietu, jo pircēju ir ļoti daudz. Lielo veikalu vitrīnās ir daudz preču un labas kvalitātes. Pakāpeniski Ķīna kļūst par tirdzniecības paradīzi.
Pa desmit gadiem, kad Ķīnā gandrīz neko nevarēja nopirkt, tagad tā pārvērtusies par valstiražotāju. To pašu preču, kuras pārdod rietumu veikali – vietējā rūpniecība ražo pilnīgi visu. Bez tā apģērba, ko Ķīna ražo pēc rietumu un japāņu firmu pasūtījumiem, mēs redzējām brīnišķīgus tautas amatniecības mākslas darinājumus, kam ir gadsimtu tradīcijas: izšuvumi, keramika, porcelāns, stikls, gravīras un veidojumi no nefrīta – nacionālā akmens, tepiķi ( roku darbs) tiek ļoti pieprasīti ārzemēs.
Tad lidojām ar lidmašīnu uz Siaņu. Galvenais mērķis, kādēļ tūristi apmeklē šo pilsētu Ķīnas centrālās daļas ziemeļos, ir tās imperatora Ciņa Šihuandi kapeņu komplekss. Tiklīdz pirmais imperators kļuva par Ciņu valsts valdnieku, sākās darbs pie mauzoleja celtniecības Ļi kalnā. Tur strādāja vairāk nekā 700 tūkstoši algotņu…
Ar autobusu piebraucām pie stāvvietas, kurā jau bija daudz autobusu. Laiks bija karsts apmēram +30 grādi. Uz paviljonu kompleksu mūs aizveda elektrovilcieniņš (atpakaļ būšot jānāk kājām, tas ir, 1 kilometrs pa plāksnēm noklātu celiņu, kura malās smaržo iesētais ziedošais baltais āboliņš). Pirmajā paviljonā noskatījāmies diarāmas kino apaļā zālē uz apaļa teleekrāna, stāvot kājās vai balstoties pie metāla balstiņiem, lai varētu grozīties un redzēt plašo panorāmu. 15 minūšu filmā tiek attēlots, kā imperators Šihuandi liek no terakotas (apdedzināta māla) gatavot karavīru, zirgu figūras īstā augumā, ratus un tā tālāk. Tad pēc darba tiek nogalināti darba veicēji. Viss aiziet nebūtībā: kari, gadsimti. Kāds zemnieks, rokot aku, atrod kādu māla karavīra figūru, paziņo arheologiem, un viss atklājas.
Vajā bailes no nāves
Vēstures avoti vēsta, ka netālu no Siaņas Ļi kalna paēnā paceļas plašs kapulauks, kas, iespējams, slēpj vienu no lielākajām dārgumu krātuvēm pasaulē. Zem šā vairāk nekā 2000 gadu senā mākslīgā uzkalna atrodas kapenes, kurās atdusas viens no izcilākajiem valdniekiem Ķīnas vēsturē – 1.imperators Šihuandi.
Visu mūžu viņu vajāja bailes no nāves. Kad 247.gadā p.m.ē. 13 gadu vecumā Šihuandi kļuva par Ciņu valsts valdnieku, viņš pavēlēja būvēt sev kapenes. Pēc viņa rīkojuma vairāk nekā pusmiljons strādnieku radīja krāšņāko mauzoleju Ķīnā.
Apbedījumu šahtās visapkārt kapenēm tika atrasti neparasti priekšmeti. 1974.gadā pirmajā šahtā, kas atrodas pusotru kilometru uz austrumiem no kapulauka, zemnieki, rokot aku, nejauši atklāja veselu armiju – aptuveni 6000 terakotas (māla) karavīru, kuru izmēri pārsniedza cilvēka augumu. Karavīru statujas stāvēja ierindā pilnā kaujas gatavībā un reiz bija turējušas rokās īstus ieročus. Vairāk nekā 20 gadsimtus viņi sargāja imperatora Šihuandi kapavietu.
Lai atbaidītu iespējamos laupītājus, kapenēs uzstādīja stopus, kas uz aizgājēja miera traucētājiem izšautu nāvējošas bultas.
Šihuandi sākumā bija pazīstams ar vārdu Džens, piedzima apmēram 258.gadā p.m.ē. Tad Ķīna vēl sastāvēja no daudzām feodālām valstīm. Ar stingro militāro režīmu un pavalstnieku disciplinēto, stingriem likumiem pakļauto dzīvesveidu Ciņa kļuva par varenāko valsti Ķīnā. Līdz 221.gadam p.m.ē. Džena vadībā Ciņu valsts bija uzvarējusi visus ienaidniekus. Džens realizēja valstī reformas. Ar sava gudrā un viltīgā padomdevēja Ļisi palīdzību viņš radīja spēcīgu centralizētu valsts pārvaldi, likvidēja feodālo sistēmu un piespieda augstmaņu ģimenes pārcelties uz galvaspilsētu Sjaņjanu, kas tagad ir daļa Siaņas pilsētas. Viņš ieviesa vienotu mērvienību – svara, lieluma, naudas un pat ratu platuma – standartu. Ziemeļos viņš savienoja un nostiprināja vietējās robežbarjeras, lai radītu Lielo Ķīnas mūri un pasargātu valsti no klejotāju barbaru iebrukumiem.
Kaut arī Šihuandi bija pragmatisks un mērķtiecīgs cilvēks, viņš bija ļoti māņticīgs, tādēļ pieņēma galmā 300 astrologus un lika tiem rūpīgi novērot debesis. Šihuandi pastāvīgi vajāja bailes no nāves. Tās gan nebija gluži bez pamata, jo trīs reizes bija mēģināts viņu nogalināt. Imperators Šihunadi centās iegūt nemirstības eliksīru un nosūtīja ekspedīciju uz kādu teiksmainu Ķīnas austrumu piekrastes salu, kurā dzīvojot nemirstīgie, kam pieder šis eliksīrs. Diemžēl ekspedīcijas dalībnieki neatgriezās.
210.gadā p.m.ē. tā arī neieguvis burvju dzērienu, imperators devās apceļot valsts austrumu provinces, bet pēkšņi saslima un nomira. Lai nodrošinātu troni, Šihuandi slimīgajam otrajam dēlam viltīgais padomnieks Ļisi un galvenais einuhs Džaogao sākumā slēpa valdnieka nāves faktu. Viņi atveda mirušā ķermeni uz galvaspilsētu, un, lai noslēptu trūdošas miesas smirdoņu, imperatora ratiem sekoja vezums ar sapuvušām zivīm.
Viltība izdevās, tomēr Šihuandi nāve iezīmēja Ciņu dinastijas galu. Vēl četrus gadus vairāki viņa pēcnācēji cīnījās par tiesībām uz troni, taču 206.gadā p.m.ē. Ciņu dinastija beidza pastāvēt un to nomainīja Haņu dinastija.
Slava ir nemirstīga
1974.gadā tika veikti izrakumi vēl divās tuvējās šahtās. Arheologi atrada ne tikai tūkstošiem terakotas karavīru, bet arī kaujas ratus, lokus, bultas, šķēpus, zobenus, dzelzs lauksaimniecības darbarīkus, bronzas zirgus un siksnas, kā arī bronzas iemauktus. Karavīru figūras bija veidotas no vietējā māla, to rumpji bija dobi, bet kājas – blīvas. Galvas un rokas bija izveidotas atsevišķi un pēc tam piestiprinātas pie ķermeņiem.
Vairāk nekā 2000 gadus pēc valdnieka Šihuandi nāves terakotas armija ir atnesusi slavu Ciņu Tīģerim. Varbūt tā ir zināma atlīdzība cilvēkam, kurš ticēja, ka viņa dinastija ilgs 10 000 paaudzes, bet patiesībā valdīja tikai 15 gadus. Šihuandi slava izrādījās nemirstīga: ko nespēja panākt nemirstības eliksīrs, to paveica lāpstas burvība un arheoloģijas alķīmija.
Vēl apskatījām trīs paviljonus – tas ir, zem jumta atklātās arheoloģijas izrakumu vietas, kurās ir dažādu armiju karavīru, rangu, ieroču, darbarīku izvietojums, gar kuru plūst skatītāju straume. Bet bagātīgās muzeja zālēs izvietotas sevišķi vērtīgas un vienreizīgas lietas, kuras novietotas zem stikla.
Pēc terakotas armijas paviljonu apskates devāmies uz darbnīcu, kur gatavo no vietējā māla suvenīrus – terakotas armijas kareivjus dažādā lielumā, arī zirgu figūras. Šeit gids Endijs stāstīja, kā tās top. Mālu iegūst tepat netālu, iepako to, sagatavo māla pikuci, iespiež formā, pēc tam to apstrādā ar rokām, lai tas būtu ar smalkām līnijām. Tam jānostāv plauktā septiņas dienas. Kad figūriņas sacietē, tad tās dedzina 900 grādu temperatūrā krāsnī. Pēc apdedzināšanas figūriņas kļūst melnas (to īstā krāsa). Bet 2000 gadu zemē nogulējušās karavīru figūras ir pelēkas.
Pēc darbnīcas apskates mēs apmeklējām gan mēbeļu zāli, gan paklāju zāli, gan nefrīta izstrādājumu izstādi – tirdzniecību.
Mācies, tad būsi gudrs!
Tālāk braucām uz tā saucamo Plākšņu mežu, tas nav mežs, bet gan izcilā ķīniešu domātāja Konfūcija (551. – 479.g. p.m.ē.) raksti uz melna akmens plātnēm, kuras šeit savāktas muzejā no dažādiem Ķīnas novadiem.
Gide mums izskaidroja plākšņu nozīmi. Tās telpās stāv vertikāli. Uz tām ir dažādu laiku hieroglifu raksti, kuri savākti no dažādiem Ķīnas apgabaliem. Uz šejieni nāk gan mākslinieki, gan studenti, gan tie, kuriem ir vēlēšanās iepazīt seno rakstību.
Pirmajā telpā uz akmens plāksnes ir 1. mācību grāmata. Lai tiktu augstāk sabiedrībā, ķīniešiem nācās mācīties no tās. Tādas mācību grāmatas ir 13. Tekstu vajadzēja pašiem pārrakstīt, tā radās kļūdas rakstībā un visā saturā. Tādēļ valdnieka rīkojums bija – sagatavot akmens plāksnes, no kurām varētu nokopēt hieroglifus, nezaudējot teksta satura jēgu.
Šajā vietā senāk bijis templis, kur godināja iepriekšējos mirušos imperatorus. Vēlāk no 20 vietām saveda šīs akmens plāksnes ar jau iekaltajiem hieroglifiem, apkopoja un saglabāja. Tagad te ir arī pirmā kristiešu bībele ķīniešu valodā, kas izdota 8.gadsimtā Tanu dinastijas laikā. Šajā muzejā apkopoti daudzi seno kaligrāfijas skolu raksti. Rakstība tiek sākta no augšas no labās puses uz leju. Arī mūsdienās tiek lietoti daudzi tādi paši hieroglifi. Gide varēja pateikt mums dažu zīmju nozīmi, bet kopumā plāksnes tekstu esot ļoti grūti atšifrēt un saprast tā saturu.
Agrāk uz kapu plāksnēm esot rakstīta pat cilvēka biogrāfija vai vēsturiskie notikumi, kuros viņš piedalījies.
Ir speciālas plāksnes laba kaligrāfiska raksta kopēšanai, piemēram, teksta saturs: “Mācies, tad būsi gudrs un nokārtosi šo eksāmenu! un tā tālāk. No daudzām plāksnēm mācījušies imperatora ierēdņi, lai noliktu eksāmenus un gūtu paaugstinājumu amatā.
Pēc vakariņām mūsu grupa devās uz Tang dinastijas krāšņo tērpu, deju, akrobātikas koncertu. Pie ieejas sagaidīja meitenes košās sarkanās vakarkleitās un veda pie galdiņiem, kur varēja apsēsties no 4 līdz 6 cilvēkiem. Abās skatuves pusēs bija ekrāni ar slīdošo lenti, uz kuras bija koncerta satura tulkojums angļu valodā. Pārsteidza krāšņie kostīmi un dejas ar akrobātiskiem elementiem. Tā tūristi šajā vakarā uzzināja, kā cilvēki tērpās un dejoja terakotas armijas veidošanas laikā.
Tad lidojām uz Šanhaju. Ar autobusu ekskursija pa pilsētu un tālāk uz skaisto Sudžou pilsētu – kādreiz dēvēta par Debesu pilsētu un Uzlēcošo zvaigzni. Marko Polo laikos tā bijusi visnozīmīgākais zīda ražošanas centrs. Vēl venēciešu dejotājs to nosaucis par Ķīnas Venēciju. Sudžou pilsētā ir vairāk nekā 1000 000 iedzīvotāju. Mūsu gide Angela ir no šīs pilsētas, tādēļ ar prieku veda mūs uz skaistākajiem dārziem un parkiem, stāstīja leģendas, vizina ar laivām pa kanāliem un tā tālāk.
Par sānsoli drīkst nogalināt
Ekskursiju sākām ar Zvejnieku tīklu dārzu – tādu kā etnogrāfisko dārzu ar senām celtnēm, dīķīšiem, tiltiņiem, templīšiem. Mēbeles ir pat 400 gadus vecas, iepazināmies ar sieviešu uzņemamo telpu, vīriešu telpu, telpu tuvākajiem draugiem, ciemiņiem, speciālu telpu – domāšanai, tai blakus bibliotēka, atpūtas gulta, opija smēķēšanas telpa ar speciālu krēslu. Aiz logiem dažādi koki, kas simboliski ataino visus gadalaikus. Ja atver gleznošanas telpas durvis uz āru, tad top ainava gleznošanai jebkurā gadalaikā.
Aplūkojot kādu pūralādi, gide mums pastāstīja, ka tajā glabājās meiteņu rokdarbi. Pēc izšuvumiem līgavainis varējis noteikt meitenes mazos smalkos pirkstiņus un izvēlēties viņu par sievu. 13 gadu vecumā meitenēm nosaitēja kājas tā, lai apturētu to augšanu, lai būtu tieva potīte un maza kājiņa.
Savu nākamo sievu jauneklis pirmo reizi redzēja tikai kāzu dienā.
Ķīniešu kāzas ir ļoti spilgts un dārgs pasākums arī mūsdienās, kaut arī vairums līgavu un līgavaiņu nu jau paši izvēlas savas otrās pusītes.
Pēc kāzām jaunā sieva sabiedrībā iet nedrīkstēja, jo viņai bija tikai saimnieces statuss. Viņas galvenās izpriec as bija izšūšana un opija smēķēšana. Arī laimīgas laulības bija retums, un vīramātes izturējās skarbi pret dēlu sievām. Atraitnes otrreiz nedrīkstēja precēties, tas skaitījās amorāli. Tādēļ nav brīnums, ka jau senos laikos bija slepenas sieviešu biedrības, kurās viņas pielūdza dievieti Kvan In un zvērēja tai nekad neprecēties. Daudzas citas ķīnietes bēga no savām mājām un strādāja par kalponēm pie bagātiem, dzīvojot mierīgi tālāk no vecāku despotisma un savedēju uzmācības. Par sānsoli vīrs savu sievu drīkstēja pat nogalināt…
Svin pavasara ziedu svētkus
Tālāk devāmies uz Sudžou Tīģera kalna dārzu un Hangšanas templi. Visi uzposušies devās uz parku, jo šeit svinēja Pavasara ziedu svētkus. Ķīniešu meitenes gaisīgās dažādu krāsu garās kleitās ar tautiskajiem instrumentiem atskaņoja skaistas melodijas un dziedāja. Arī mēs izjūtam svētku noskaņojumu un virzījāmies pa galveno eju kalnup. Nonācām kalna vidū uz centrālā laukuma, apstājāmies pie liela, pāršķelta akmens, kas saucas – Tūkstoš vīru akmens.
Nu bijām pie Sudžou Pizas torņa, kurš patiešām ir arī slīps kā itāliešu slavenais slīpais tornis Pizā. Sudžou slīpajā tornī ieiet drīkst, bet kāpt augšā nedrīkst, jo ir jau vecs – celts mūsu ēras 991.gadā, bet 400 gadus vēlāk sācis svērties uz sāniem. (Japāņu arhitekti ieteikuši, ka varot to iztaisnot, bet ķīnieši atteikušies, jo tad tas vairs nebūs tik slavens.)
Redzējām parkā senu plāksni – svarīgu dokumentu, kas pauž likumu, kā pasargāt Sudžou kanālus no piesārņojuma. Agrāk tajos ūdens bijis tīrs. Mākslīgi veidotā kanālu sistēma savienota ar Lielo kanālu, kas ir lielākais Ķīnā. Pa to peld lieli un mazi kuģi uz Šanhaju un atpakaļ.
Pēc Tīģera kalna pagodas apmeklējuma vēl apskatījām kādu skaistu Jūras vārtu parku ar daudzajiem tempļiem, tiltiņiem, dīķiem un milzīgām gaišām, dzeltenām nobarotām zivīm ūdeņos, kas līdzīgas karpām.
Bijām arī lielā zīda ražotnē, kurā mēs iepazinām visu procesu no zīdtārpiņu kokoniem līdz vislabākajam zīda auduma izstrādājumam. Veikalā varēja iegādāties gan skaistu maigu zīda gultas veļu, kleitas, lakatus, šalles, blūzītes un citu. Cenas bija pieņemamas, tādēļ neviens tukšām rokām no zīda veikala neiznāca.
Pēc zīda darbnīcas braucām uz Sudžou Jūras vārtu lielāko arku tiltu. Saglabājušies no sešiem vārtiem tikai divi. Kad pirāti tuvojušies pilsētai, vārti no augšas aizkrituši ciet un negodīgi tirgoņi netikuši pilsētā.
Ziedēja baltās magnolijas, grezni iekārtotais Jūras vārtu parks nelaida mūs projām – tik ļoti gribējās pabūt pasakai līdzīgā vidē.
