Pirms nepilnas nedēļas tika atklāta Tolerances bibliotēka internetā “www.iecietiba.lv”, kurā turpmāk būs atrodami tolerances klasiķu grāmatu fragmenti un runas, kā arī Eiropas Kopienas pretdiskriminācijas dokumenti latviešu valodā.
Pirms nepilnas nedēļas tika atklāta Tolerances bibliotēka internetā “www.iecietiba.lv”, kurā turpmāk būs atrodami tolerances klasiķu grāmatu fragmenti un runas, kā arī Eiropas Kopienas pretdiskriminācijas dokumenti latviešu valodā.
Savu prieku par šo notikumu pauda gan Latavijas Universitātes Teoloģijas fakultātes dekāns Juris Cālītis, izsakot cerību par to, lai “mūsu sabiedrībā nevienam aiz savas pārliecības, dzīvesveida vai savas pašas personas īstuma dēļ nebūtu no citiem jāslēpjas”, gan arī integrācijas ministre Karina Pētersone, uzsverot, ka “neiecietība rada konfliktus un kavē attīstību”.
Man gan liekas, ka tik viennozīmīgi vērtēt iecietības lomu nevar, jo, lai gan ir situācijas, kurās iztikt bez iecietības būtu nepieklājīgi, ir reizes, ja tādu aspektu kā iecietīga attieksme vienkārši neņem vērā.
Būtībā jēdziens “iecietība” saistāms ar pozitīvo pusi, jo spēja izturēties pacietīgi un samierināties ar citu uzskatiem, īpašībām, paradumiem neapšaubāmi liecina par tās īpašnieka attiecību kultūru, taču ir cilvēki, kuri šādu labvēlību nemāk uztvert un pielietot pareizajā virzienā.
Diemžēl šobrīd propagandētās cilvēcīgās tolerances noskaņā liela daļa sabiedrības arvien vairāk cenšas pieprasīt, lai pret viņiem izturas iecietīgi, jo katram ir tiesības būt tādam, kāds viņš ir, līdz ar to aizmirstot, ka tieši tā viņi kļūst neiecietīgi pret kāda cita vajadzībām un vēlmēm.
Tas liek domāt, ka iecietība ir luksusa prece, ko ne visi var atļauties, taču pēc kuras ir liels pieprasījums. Nepareizas lietošanas gadījumā tā var izraisīt negatīvas sekas, kas var veicināt atkarību un apslāpēt cilvēkiem tik ļoti nepieciešamo pazīmi – virzību uz priekšu.
Lai kaut kas mainītos, ir jābūt stimulam, kas radītu vēlmi un motivāciju jau esošā vietā radīt ko citu, tāpēc šeit būtu īsti vietā atcerēties par vecajiem labajiem konfliktiem, kas gan nepieļauj iecietību, taču saprāta robežās bieži spēj izsaukt visai radikālu rīcību, kas atšķirībā no iecietību izraisošās rīcības dod arī rezultātu.
No šāda aspekta raugoties, iecietība nemaz neizskatās tik vilinoša, kā sākumā varētu šķist. Neapšaubāmi ir cilvēki, kuriem tā nepieciešama, un gadījumi, kad bez tās iztikt nevar, taču ikreiz, kad gribētos izbaudīt iecietības izraisošo sajūtu, ir vērts padomāt, vai dažreiz lietderīgāk nav tā vietā izbaudīt neiecietību, lai tā pa īstam saprastu, kas ir iecietība.
