14.jūniju Latvijā pieminam kā Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienu, kad 1941.gada naktī no 13. uz 14.jūniju Latvijas iedzīvotājus masveidā izveda uz PSRS iekšzemes apgabaliem.
14.jūniju Latvijā pieminam kā Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienu, kad 1941.gada naktī no 13. uz 14.jūniju Latvijas iedzīvotājus masveidā izveda uz PSRS iekšzemes apgabaliem. Tā laika ļaudis šo dienu atceras ar skumjām. Bet ko par šo dienu domājam un zinām mēs katrs? Tāpēc šoreiz izteikt savas domas aicinājām jauniešus.
Patiesībā bija grūti atrast jauniešus šādai sarunas tēmai. Vai nu viņi vienkārši nezina par šīs dienas nozīmi, vai tas viņus neinteresē. Manas bažas par nezināšanu kliedēja divas atraktīvas meitenes Santa Daume un Anda Podziņa, kuras atļāvās dalīties savās pārdomās.
Dažādas rīcības
Zīmīgi, ka abas meitenes par šo dienu bija zinošas, tāpēc ka vecvecāki ir saistīti ar šiem notikumiem. Andas vecmāmiņa tika izsūtīta uz Sibīriju pavisam jauna, bet Santas vectēvam ar ģimeni izdevies aizbēgt no draudošās izsūtīšanas. Apkārtējie cilvēki brīdinājuši par iedzīvotāju masveida izvešanu personas, kas ierakstītas sarakstā. Santas vectēvs bēdzis, pārcēlies uz dzīvi pavisam citā pagastā un nav atrasts.
Arī Andas vecmammas ģimeni kaimiņš jau brīdinājis par izsūtīšanu. Vecmammas ģimene bija redzējusi, kā nogalina tos, kas mēģināja bēgt un tika atrasti. Vecāki nevēlējās redzēt pašu bērnu nāvi, tāpēc jau laikus sagatavojušies izsūtīšanai. Tika sagatavota pārtika, drēbes un gaidīts. “Tas nebija tā, kā citviet dzirdēts – pidžamās, plikām kājām,” stāsta Anda. Tomēr pati braukšana esot bijusi baisa. Cilvēki vesti lopu vagonos, atsevišķi vīrieši un sievietes kopā ar bērniem. Veci un jauni, savārguši un spēka pilni, visi vienviet. Protams, ēst nevienam netika dots. Daudzi ceļu arī nepārcieta un vagonā mira.
Par dzīvi tur stāsta bieži
Kad ģimene nokļuvusi Sibīrijā, viņi ielaisti dzīvot mazā mājiņā. Nekādu ziemai piemērotu drēbju nebijis, ēst dots uz skaita. Cepuši kartupeļus uz plīts malas, vārījuši bērzu pumpuru zupu, ēduši tārpus un knišļus. Mums tas šķiet baisi, bet vēlme dzīvot bija spēcīgāka par badu. Taču Andas omei esot paveicies ar kaimiņiem, jo slepus palīdzējuši sagādāt papildu pārtiku, kā arī iedevuši piemērotas drēbes.
Vecvecākiem šī diena ir palikusi spilgti atmiņā. Lai gan Santas vectēvs nebija izsūtīts, viņš bieži mēdza runāt, kā cilvēki tur dzīvoja. “Viņš bija daudz klausījies un tāpēc zināja par to tik daudz,” stāsta Santa. Anda vecmammas stāstīto maziņa klausījusies kā pasaku pirms gulēt iešanas. “Viņi par to stāsta tik daudz arī tāpēc, ka tā bija viņu jaunība. Jebkurš cilvēks gados bieži runā, kāda bija jaunība,” piebilst Anda.
Pretēji uzskati
Ja šobrīd būtu situācija kā 1941.gadā, jaunietes rīkotos pretēji tam, kā to darīja viņu vecvecāki. “Esmu dumpiniece un noteikti pretotos, cīnītos,” atklāj Anda. Labāk mirt nekā ļauties tādiem neliešiem, necieņai. Turpretim Santa dotos izsūtījumā. “Bēgt un slēpties ir ļoti riskanti, es tādam riskam nebūtu gatava,” uzsver viņa.
Uz jautājumu, vai vēstures stundās par to stāsta pietiekami, abas meitenes atbild, ka katra paša ziņā ir atcerēties un iemācīties. Stundās par to tiek runāts, kā arī tiek organizētas dažādas tikšanās ar šiem cilvēkiem, bet bieži vien skolēni neprot paņemt sev vajadzīgo. Daudz vairāk var atcerēties, ja tiek stāstīts mazā auditorijā. Tā Anda, sarunājoties ar vecmāmiņu, guvusi zināšanas par šo dienu. Lai gan Santas vectēvs netika izsūtīts, viņš daudz zinājis stāstīt par šo dienu, notikumiem Sibīrijā.
Zināšanas nodod nākamajām paaudzēm
Jaunietes atzīst, ka zināšanas vajag nodot arī nākamajām paaudzēm, tāpēc Santa stāstīs par to saviem bērniem. Turpretim Anda cer, ka viņas bērni šo informāciju dzirdēs no pašas vecmāmiņas. “Ir pavisam citādāk klausīties cilvēkā, kas pats tur ir bijis un to ir piedzīvojis,” viņa atklāj, lai gan Andai vienmēr ir skumji klausīties vecmammas stāstos, jo tie mijas ar asarām.
Jaunietes ir neizpratnē par izsūtīšanu, viņas nesaskata jēgu šim pasākumam. “Kāda bija jēga izsūtīt? Varēja taču tepat Latvijā,” uzsver Anda. Turpretim Santa oponē, mērķis bija okupēt Latviju, un viņi to sasniedza gandrīz tukšā Latvijā. Andai arī radusies brīnišķīga ideja – veidot dokumentālu filmu par izsūtītajiem cilvēkiem, dzīvi tur un rādīt to kā brīvdabas kino. Šai idejai tikai vajadzīgs uzņēmīgs cilvēks!
