Tātad krievi bija klāt un vācieši – prom. Fronte bija pārlaista, un tagad atradāmies krievu varā. Visi nomierinājāmies – beidzot tā klejošana bija beigusies.
Tātad krievi bija klāt un vācieši – prom. Fronte bija pārlaista, un tagad atradāmies krievu varā. Visi nomierinājāmies – beidzot tā klejošana bija beigusies. Mamma gāja ar spaiņiem uz netālo māju pēc atstātās maizes mīklas, izkurināja krāsni (kur bijām apmetušies) un izcepa maizi. Savācām arī savu abru. Tās mājas saimniekam, kur bijām apmetušies, bija velosipēds. Tēvs ar to aizbrauca uz Ērģemi apskatīties, kādā stāvoklī ir mūsu atstātās mājas (bijām aizbraukuši no mājām kādus trīsdesmit kilometrus). Pārbraucis atpakaļ, tēvs pavēstīja bēdīgu vēsti – dzīvojamā māja pārvērtusies pelnu kaudzē, citas ēkas gan esot veselas. Tā bijām palikuši bez dzīvojamās mājas. Palikām vēl pa nakti lielajā pagrabā un no rīta devāmies ceļā uz mājām. Domas bija visai drūmas. Pa ceļam redzējām nošautus zirgus, kritušos karavīrus (dažādu armiju formās). Šur tur vēl kūpēja nodegušas mājas. Tā nu karš mūsu pusē bija pārlaists, un priekšā mūs gaidīja neziņas pilnas dienas.
18. Pēckara rudens un grūtās ziemas
Kad pārbraucām mājās, visiem pār vaigiem ritēja asaras. Kā tagad dzīvosim? Tikai sunītis priecīgs luncināja asti, ka esam atgriezušies, arī kaķis murrādams trinās gar kājām.
Apstaigājām visu mājas apkārtni un konstatējām arvien jaunas nelaimes. Ābeļdārza lejas galā pirms aizbraukšanas bijām atnesuši daļu savu trūcīgo mēbeļu – gultas, galdus un citu. Arī tie visi tīšu prātu bija sadedzināti. Šaubu nebija, arī par mājas dedzināšanu – arī tas bija tīši darīts, jo netālu mētājās tukša benzīna kanna. Pirts kalniņā viss mūsu apslēptais bija izrakts un paņemts. Tas viss bija vāciešu roku darbs.
Tuvumā gan vairāk nodedzinātu māju nebija, taisni apbrīnojami, kādēļ tieši mūsējās. Nodedzis bija Ērģemes veikals (tas bija nesen uzcelts un ļoti skaista ēka), pasts un uzspridzināta Ērģemes baznīca. Laiks bija silts, tāpēc apmetāmies klētī (kā par brīnumu, visi graudi atradās apcirkņos, kā pēc kulšanas sabērti – tātad bez maizes šoziem nebūsim). Bet klētī, taču nedzīvosi visu ziemu. Tēvs pa vaļas brīžiem lielajā sakņu pagrabā ielika dēļu grīdu, uzmūrēja plītiņu un mūrīti, vārdu sakot, sagatavoja pagrabu dzīvošanai ziemā, arī turpmākam laikam, līdz uzcelsim jaunu māju.
Kad palika ārā vēsāks un klētī vairs nevarēja dzīvot, pārcēlāmies uz pirti. Pa dienu tā tika izkurināta, uz grīdas saklājām salmus, un tā visi rindā uz grīdas pārlaidām naktis. Pirtī bija ļoti silti, no rīta bijām kārtīgi izgulējušies. Kad īsti tajā rudenī pēc tiem juku laikiem sākās skola, neatceros, bet mēs atkal dzīvojām internātā. Arī jaunākā māsa Juta šajā rudenī sāka savas skolas gaitas. Ar apaviem bija ļoti trūcīgi, tāpēc tēvs mums katram skolniekam izgatavoja pastalas, ko uzvilkām mājās ceļā līdz skolai. Dzīvošanai skolā tēvs man pašuva no biezākas drēbes čībiņas. Pēc kara cilvēki gāja uz nodegušo veikalu, kur veikalnieks no noliktavas (tā nebija nodegusi) izpārdeva vēl dažas derīgas mantas.
(Turpmāk – vēl)
ansis
