Romāns turpinājumos. 33. “Reizēm Iveta ir tik emocionāla. Kontakti un arī distancēšanās – tas tomēr ir labākais, kas var būt viņu starpā. Viņas nespēj saplūst vienā veselā.
Romāns turpinājumos. 33.
“Reizēm Iveta ir tik emocionāla. Kontakti un arī distancēšanās – tas tomēr ir labākais, kas var būt viņu starpā. Viņas nespēj saplūst vienā veselā. Nekādas iepriekšējas pieredzes par tādām viena bērna divu māšu attiecībām nav. Vai vispār kāds ir pētījis sajūtas, emocijas, kas strāvo no abām pusēm šādos gadījumos? Vai ir zināms ideālais attiecību modelis, uz kuru jātiecas? Vita sev arvien atgādina, ka nedrīkst iemīlēt savu iznēsājamo. Viņš taču nēsātājai nepieder! Reizēm no šādām domām kļūst baisi. Priekšā nedēļas, daudzas dienas un naktis, kas jāiztur abām. Tā viņas te stāv viena otras priekšā, domājot, kā izturēties, par ko runāt, kā katrai gūt dvēseles mieru. Padomdevējs ir tikai psihoterapeits, bet, liekas, arī viņš ir tikai eksperimentators…
Iveta pēkšņi apņem ar abām rokām Vitas augumu, pieglaužas viņai maigi, un tā viņas brīdi stāv, viena otrai piekļāvušās. Var jau būt, ka viņas var justies arī tuvākas? Vēl ir tik daudz laika. Vēl zaļos pavasaris, tad – vasara. Laiks ritēs, un pienāks diena, kuru Kramiņi gaida, bet no kuras baidās Vita, un ne jau fizisko grūtību dēļ.
“Nekad vairāk nejūso! Labi?” tā Iveta. “Saki – tu! Mums priekšā liels uzdevums, un mēs kļūsim draudzīgākas. Tu būsi mūsu bērna krustmāte! Arī tu viņu mīlēsi. To es tev gribēju šodien pateikt.”
“Labi! Tu, Iveta! Tu! Norunāts! Varbūt par to krustmāti nav slikta doma. Varbūt tas arī būs labs atrisinājums. Ja dzīve tā iegrozīsies…”
Fiziskais kontakts nav nepatīkams arī Vitai. Viņa jūt, kā mazais viņas miesās sakustas. Vai tā ir tikai sagadīšanās vai viņš ir sajutis savas īstas mātes, pirmsākuma devējas, pieskārienus?
“Ivars šodien aizbrauca pie saviem vecākiem. Viņš domā, ka arī viņiem jārunā par šo mazuli un mūsu kopīgo sadarbību. Kā vecāki to uzņems? Cik vīra mātes reizēm ir nejaukas pret vedeklām! Manu neauglību viņa ir grauzusi, kā vien var. Atklāti apsaukājusi, kaut skaitās inteliģents cilvēks. Ivaram aizvien “borējusi”, lai šķiras un meklē jaunu sievu… Kas tik viss nav bijis jādzird! Viņa bija arī pret bērna adopciju. Vīra tēvs ir saprotošāks. Var jau saprast – arī viņi tāpat kā mani vecāki ir uzaudzinājuši vienu bērnu Ivaru un, protams, vēlas redzēt savas dzimtas turpinājumu. Varbūt sāksies dažādas izdomas? Atkal pārmetīs, ka neesam iepriekš padomu prasījuši. Tā gan ir tikai mūsu darīšana. Es izvairos runāt par šo tēmu ar draudzenēm un darbabiedrenēm. Reizēm gan gribētos padalīties. Tomēr ko gan citi var saprast, ja neko tādu nav nācies pārdzīvot un nav nekas tāds arī dzirdēts. Vienu laiku es pat domāju, ka man jāpolsterē vēders, lai izskatītos kā grūtniece. Varbūt tad būtu mazāk jautājumu? Pirms dzemdībām aizbrauktu kaut kur tālu projām un tad ar bērnu rokās atgrieztos mājās kā mātei? Ko tu par to domā? Muļķīgi, vai ne?”
“Nezinu, kā pareizāk rīkoties? Sevi jau neapmānīsi. Vai apkārtējie neuzdos arī tad jautājumus? Un kas būtu es, ja mani kāds ieraudzītu tavā sabiedrībā? Tava radiniece, kas arī ir stāvoklī? Vai mums abām jāmūk uz ārzemēm? Arī Rihardam saprotamā veidā drīz jādara zināms mana augošā vēdera noslēpums. Tāda vecuma bērniem lietas nav jāsarežģī. Ja nākamais bērns tiek iznēsāts ģimenē, kur ir tēvs un māte, viss skaidrs, bet kā rīkoties tagad? Es taču četrgadīgam puikam nestāstīšu, ka mazuli vēlāk atdosim Ivetas tantei, vai varbūt pārdosim? Kādas būs viņa emocijas un sekas vēlākā dzīvē, ja izskaidrojums būs nemākulīgs? Esmu daudz putras savārījusi, ko diezin vai varēšu viegli izstrēbt? Tagad Rihards ir samierinājies, ka esmu projām, un viņš, par laimi, nejautā, kāpēc. Manu vēderu viņš vēl neievēro. Viņam ir draugs Artūrs, skoliņa, Velda, Astrīdas tante, Teodora onkulis. Man ir milzīgi veicies, ka viss tik labi ir sakritis. Varbūt tāds likteņa lēmums? Varbūt esmu kāda izredzētā? Jādara tā, kā dzīvē pierādījies: labākais ir patiesība, lai kāda tā arī nebūtu, jo melos var tā sapīties un visu vēl vairāk sapiņķerēt. Man vecāmāte, tēva māte, aizvien teica: meliem īsas kājas. Tas ir taisnība, ka melu pinekļus grūti atšķetināt, lai kā arī to gribētos.”
