Nekādu īpašu notikumu nebija, viss it kā gāja parasto dzīves gaitu – darbs dzina darbu.
Nekādu īpašu notikumu nebija, viss it kā gāja parasto dzīves gaitu – darbs dzina darbu. Atceros dažas epizodes no mūsu saimniecības dzīves. Ziemās tēvs brauca mežā izcirst savu valsts uzlikto meža normu. Brauca ļaudis (vīrieši) no kaimiņu mājām, un tā viņi kopīgi tika ar tām normām galā. (Toreiz taču baļķus zāģēja ar rokas zāģiem.) Vācu laikā ļoti stingra uzskaite bija ar mājdzīvnieku kaušanu mājās (sevišķi tas attiecās uz cūkām). Bija vajadzīga speciāla atļauja no pagasta valdes, ka drīkst nokaut cūku ģimenes vajadzībām. Pārējie rukši (cik nu viņu kūtī bija) tika stingri uzskaitīti un bija jānodod valstij. Mans tēvs bieži rudeņos lika vezumā pāris rukšu (protams, sasietus) un veda uz Ērģemes staciju lādēt vagonos (tagad tādas stacijas, ne dzelzceļa no Valkas uz Rūjienu sen vairs nav). Laikam jau vācu armijai, kura cieta lielus zaudējumus Austrumos, vajadzēja gan gaļu, gan ādas. Veikalos parasti ādas apavu vietā tika pārdotas koka tupeles un tā sauktās klikatas – tie bija apavi ar koka zolēm. Klikatas bija kā siksniņkurpes ar lokāmiem purngaliem – tādus apavus izmantoja meitenes skolā un jaunkundzes ballītēs. Koka tupeles bija mājas vajadzībām. Lai gan šie vācu varas gadi ilga pie mums Vidzemē no 1941.gada jūnija beigām līdz 1944.gada augusta beigām (vai septembra sākumam), to gan īsti neatceros. Laiks šķiet pietiekami ilgs, laukos dzīve diemžēl neko nemainījās – darbs sekoja darbam, regulāri rudeņos bija jānodod uzliktās nodevas. 1944.gada pavasarī beidzu 4.klasi. Pieaugušie gan bieži runāja, ka fronte atkal tuvojas, no solītās vācu uzvaras nekā nebūs, krievi atkal drīz būs klāt. Par to liecināja arī attālā lielgabalu dūkoņa austrumu pamalē, lidmašīnu uzlidojumi pilsētām (uzlidoja krievi), kur bija lielāki dzelzceļa mezgli (tā varēja būt arī mums tuvējā Igaunijas Valgas stacijā). Tā nu cilvēki dzīvoja atkal trauksmainās gaidās un lielā neziņā par nākotni. Mums – bērniem – atlika tikai klausīties pieaugušo runās.
17. Bēgļu gaitās
1944.gada vasara bija jauka un saulaina. Arī rudens bija patīkams un silts, labi veicās lauku darbi. Īsti neatceros, kad mūsu pusē aizgāja vācieši un kad atnāca krievi. Ar šīm varas maiņām gan saistījās lieli notikumi. To gan atceros, ka labība bija nopļauta un arī izkulta. Jau iepriekš tēvs bija uzzinājis, ka cilvēkiem būs jāatstāj mājas (kad vācieši ies prom) – vārdu sakot, jādodas vāciešiem līdzi uz Rīgas pusi. Nezinu, kā citos Latvijas novados šis jautājums risinājās, bet liela daļa Vidzemes ļaudis atstāja savas mājas un devās bēgļu gaitās. Mēs jau laikus gatavojāmies māju atstāšanai. Atstājām līdzi ņemšanai pajūgos tikai pašu nepieciešamāko (produktus, veļu, dažus traukus).
ansis
