Turpinās no 30.maija. Bet vasarājus (auzas, miežus) no vezuma nogāza zemē, lai palīgs ātrāk būtu uz tīruma, kur to gaidīja jau piekrauts vezums. Labību kūla pēc noteiktas kārtības – pa šķirnēm atsevišķi, lai nesajuktu kopā.
(Turpinās no 30.maija)
Bet vasarājus (auzas, miežus) no vezuma nogāza zemē, lai palīgs ātrāk būtu uz tīruma, kur to gaidīja jau piekrauts vezums. Labību kūla pēc noteiktas kārtības – pa šķirnēm atsevišķi, lai nesajuktu kopā.
Uz kuļmašīnas platformas bija divi cilvēki, kuru darbs bija ļoti atbildīgs – tas, kurš saņēma kūlīšus, ar asu nazi pārgrieza saiti un padeva kūlīti cilvēkam, kurš ielaida labību trumulī. Pirmajam bija jāraugās, lai netīšām nesagrieztu rokas, otrajam, lai neielaistu roku trumulī. Vienā galā kuļmašīnai (pret dampi) bija piestiprināti maisi, kuros bira izkultā labība. Pie maisiem parasti stāvēja mājas saimnieks, ja maisi bija pilni, tos nomainīja ar tukšajiem. Otrajā kuļmašīnas galā tika kratīti ārā salmi (augšā) un apakšā pelavas. Salmus cilvēku brigāde novāca un krāva kaudzēs. Arī šeit reizēm tika izmantots bērnu darbs. Cilvēku skaits pie labības kulšanas darbiem bija vajadzīgs pietiekami liels, darbam bija jārit nepārtraukti. Bija jau gan arī atpūtas pauzes, jo cilvēks nav mašīna. Ja bija labs laiks, tad, kuļot līdz vēlam vakaram, dienā varēja izkult labību vienai saimniecībai. Reizēm gan labi iesākto darbu pajauca lietus, tāpat arī ne vienmēr laikus varēja atbraukt kuļmašīna (bija visādi traucējoši apstākļi, gluži kā tagad). Tad kulšana varbūt sākās apmēram pusdienlaikā un turpinājās nākamajā dienā. Pie šiem darbiem ļaudis bija ļoti noguruši. Pie kārtīgas nomazgāšanās sekoja talkas mielasts. Parasti kulšanas talkas galdā tika sniegta jēra gaļas zupa ar svaigiem kāpostiem un jēra cepetis ar kartupeļiem. Tā vismaz Vidzemes pusē tas bija tradicionāls ēdiens. Protams, neiztika arī bez stiprāka mēriņa, saimnieks bija izbrūvējis arī garšīgu alu! Beigās varbūt uzdziedāja arī kādu nebēdnīgu ziņģi. Tā tas notika, un laiks bija patīkams. Varētu jautāt, kā tad es tik smalki visu to zinu, lai gan man bija toreiz tik maz gadu. Bet šāda veida labības kulšana (ar kuļmašīnām) notika vēl līdz piecdesmito gadu sākumam, tikai dampju vietā izmantoja traktorus.
16. Vācu vara Latvijā
Mums – bērniem – šī lieta varbūt likās negaidīta, bet vecākiem un citiem pieaugušajiem gan droši, ka ne. Nevienam nebija noslēpums, ka agri vai vēlu karš atnāks arī līdz mums. Kad īsti tas notiks, tas nu gan nevienam nebija skaidrs, bet to skaidrību ienesa 1941.gada. 22.jūnijs. Nesapratām, kā tas var būt – skolā taču mums pagājušajā gadā mācīja, ka lielā padomju zeme ir neuzvarama, par to nemitīgi gādājot lielais vadonis Staļins. Bet kas tagad notika – nedēļas laikā krievi pameta Latviju un to vietā ienāca vācieši. Mums laukos gan šīs pārmaiņas pagāja mazāk manāmi. Ļaudis drošības labad apkārt nestaigāja. Dzirdējām gan motoru rūkoņu uz Rūjienas – Valkas ceļa, bet nomaļās mājās (turklāt tās nebija redzamas no ceļa un ielejā) neviens nenāca. Tā pie mums visai nemanot bija pazuduši krievi un atnākuši vācieši. Vecāki sprieda, ka varbūt Latvija atkal kļūšot neatkarīga valsts. Bet visai drīz izrādījās, ka no tā nekā nebūs. Lai nu kā, bet tauta jutās atvieglota no komunistu varas. Bet mūsu ļaudīm nebija laika domāt par politiku, vasarā jāpļauj siens un jāgādā lopiņiem barība ziemai. Tad sekoja rudens darbi. Nekas jau lauciniekam nemainījās, viss bija jāpadara un pie maizītes jātiek. Tā ikdienas darbs sekoja darbam. Arī nodevas.
Vācu vara mūsu ģimeni neaiztika, jo neko tādu krievu valdīšanas gadā nebijām darījuši, par ko tagad vajadzētu likt pie sienas kā komunistu atbalstītājus. Tēvs allaž bija atkārtojis, un šie viņa vārdi vienmēr pavadīja mūsu ģimeni pie dažādām varām: “Nevajag savu degunu bāzt politikā un izkalpoties pastāvošajai varai. Dari savu zemnieka darbu, un tavas rokas vienmēr būs tīras.” Tā arī vienmēr darījām. Vācu laikā daudzu kalpu zemi atdeva saimniekiem, mums gan neko neatņēma, palikām tāpat jaunsaimnieki, lai gan par tādiem bijām kļuvuši krievu valdīšanas gadā. Sarkanu karogu ar sirpi un āmuru bija tūlīt nomainījis vācu karogs ar kāškrustu. Skolas klasē, kur parasti pie sienas novietoja vadoņu ģīmetnes, tagad Josifa Staļina vietu ieņēma Ādolfa Hitlera bilde. Arī mācību priekšmetu sarakstā parādījās no jauna ticības mācība, nemācīja vairs krievu valodu (kam tā vācu laika skolā), bet tās vietu ieņēma vācu valoda, jo vācieši bija pārliecināti, ka viņi Latvijas zemē ir uz palikšanu! Tagad skolotāji (varbūt bija arī nomainījušies, jo to neatceros) daudz stāstīja par neuzvaramās vācu armijas panākumiem Austrumu frontē. Vācu armijas dibinātajā latviešu leģionā tika iesaukti (kaut nelikumīgi) divi mani tuvi radinieki – jaunākais mātes brālis un tēva māsas vīrs tajā tika nelikumīgi iesaukti, un abi kara gaitā pazuda bez vēsts. Skolas klases stundā daudz stāstīja par vācu karaspēka lielajiem panākumiem Austrumu frontē, bet tas jau mums – skolēniem – bija gaužām vienaldzīgi, jo tādas ik gadus slavināšanas mums jau bija apnikušas – te varens viens, te otrs, ej un saproti to īstenību. Atmiņas par vācu laiku man ir diezgan fragmentāras, lai gan ik gadus kļuvu vecāka.
(Turpmāk – vēl)
Ansis
