“Man vēl šis tas nav kā citiem mana vecuma zēniem. Ne jau ārēji… Man nav īsti erotisku sapņu. Viss ir kaut kā sagriezies. Vēl nesen es par to nedomāju. Tagad kaut kādas uzmācības”.
59.
“Man vēl šis tas nav kā citiem mana vecuma zēniem. Ne jau ārēji… Man nav īsti erotisku sapņu. Viss ir kaut kā sagriezies. Vēl nesen es par to nedomāju. Tagad kaut kādas uzmācības.”
Nolemjam vērsties pie zinoša speciālista. Tā kā šis tas jāsagādā skolai un Tālis bieži braukā uz galvaspilsētu, tas nav grūti apvienojams. Mēs pagaidām savas bažas Tālim neuzkrausim. Darbā aizņemts, viņš var to nesaprast. Tiešām, mums bez mazākajām mājinieku aizdomām par slepeno vizīti pie psihiatra izdodas apmeklēt iecienīto privātārstu, kas vismaz stundu runājas vienatnē ar Ralfu, un man atliek tikai gaidīt. Ārsta privātprakses telpa un arī interjers ir bagātīgāks nekā pie valsts psihiatra Lapiņa, ko apmeklēju savā rajonā. Te telpas ir omulīgi iekārtotas: mīksts dīvāniņš, galdiņš ar žurnāliem, gleznas pie sienas – visas klusās dabas – liekas viena autora darbi, svaigi ziedi vāzē, pie sienas mēnešu kalendārs, skaisti aizkari. Skan mierīga, klusa melodija, ieraugu aiz aizkara arī tās avotu – mazu magnetofonu. Liekas, cita personāla, izņemot ārstu, nemaz nav. Tomēr esmu maldījusies. Pamanu kādu vīrieti gaišās medicīnas darbinieka formas drēbēs. Ārsta kabinetā viņš ieiet uz brīdi, pēc tam nozūd blakustelpā, aizverot aiz sevis durvis. Nemiera dīdīta, paņemu dažus žurnālus, tomēr savas acis un prātu piesaistīt saturam nevaru. Gaidu dēlu un domāju, vai vizīte mūs satrauks vai nomierinās. Bez manis sākumā uzgaidāmajā telpā neviena nav, tad ienāk kāds manierīgs jauneklis. Viņa izturēšanās un izskats liecina, ka tiešām varētu būt garā slimo pārstāvis: skūta galva, riņķis vienā ausī, nevīžīgs apģērbs. Varētu domāt, ka tas ir kāds hipijs. Taču šis visu laiku spēlējas ar šķiltavām, šūpoja kādā pašam vien dzirdamā ritmā, grimasējas, bet sarunu neuzsāk. Cilvēks ir tik sarežģīta būtne. Vai maz ir iespējams izprast un atrisināt visas garīgās peripetijas? Arī Ralfs tur iekšā ir tik ilgi. Kaut tā būtu vienīgā reize! Kaut nebūtu apstiprinājušās manas bažas! Domas virpuļo no optimisma uz pesimisma grāvi. Laiks liekas ir apstājies, un baltās durvis uz ārsta kabinetu bezgalībā iegrimušas. Beidzot! Tās atveras. Iznāk mans Ralfs, drošu skatienu, izslējies un mierīgs.
“Vai man dakteris neko nejautās?” prasu.
“Ja tu par sevi, tad, lūdzu! Par mani viss ir skaidrs un kārtībā,” tā dēls. Kad esam uz ielas, uzzinu šo to sīkāk. “Nu tas tik ir ārsts! Katram čalim tas būtu jādzird. Nekad nedomāju, ka tik saprotami var izskaidrot visgrūtākās lietas.”
Kad vaicājoši veros Ralfā, gaidot, ko teiks par savu veselību, viņš ar sev raksturīgo mazo smaidiņu saka: “Man tikai augt un augt, vēl nekas nav zaudēts. Kas lēni nāk, tas arī labi nāk. Nelīdz ne zāles, ne plāksteri. Nu man ir saprašana, kas ir kas. Ja vajadzēs, pienākšu vēlreiz. Ir nu gan zinātne tā medicīna un sevišķi šī nozare.”
Ar to saruna ir beigusies. Neko skolai neesam iegādājušies. Tam nebija ne laika, ne noskaņojuma. Kad satiekam norunātajā vietā Tāli un paskaidrojam, ka nekas nebija veikalos pa prātam, viņš gan neticīgi nogroza galvu, taču neizprašņā par veikaliem sīkāk. Viņa paša lietas, ko kārto, ir pietiekami svarīgas. Kas tur mūsu neizdevušies pirkumi.
16.nodaļa
Pabeigusi maģistratūru, esmu atsākusi strādāt skolā.
