Turpinās no 23.maija. Cauri vairākiem lopu aplokiem, pie kuriem jāapstājas, jāatvelk vaļā garās kārtis un pēc tam jāaiztaisa.
(Turpinās no 23.maija)
Cauri vairākiem lopu aplokiem, pie kuriem jāapstājas, jāatvelk vaļā garās kārtis un pēc tam jāaiztaisa. Meitene atkal apstājas, pagriežas pret mani un saka: “Draudziņ, pastāvi tepat, nekur neej, es aiziešu un saplūkšu naktsvijoles.” Silvija atnāk un saka, ka puķītes nevarējusi atrast, jo esot tumšs. Tagad es saprotu, cik ilgi mēs esam gājuši. Savās domās jau esmu siena šķūnītī, meitenei blakus, ar lietū grabošu skaidu jumtu virs mums. Tad parādās arī manā iztēlē uzburtā Silvijas māja, šķūnītis un sēta. Tur mēs arī apstājamies. Jau gaidu, kad atkal meitene pienāks, uzliks rokas man uz pleciem un teiks: “Iesim, draugs, iekšā!” Bet notiek negaidītais, meitene pienāk gan cieši klāt, ātri uzspiež man lūpas uz vaiga, izskrien caur vārtiņiem, neatskatoties pieiet pie mājas, un tad nočirkst durvju atslēga…
Tagad sajūtu smagumu kājās, brīdi stāvu neziņā. Ko iesākt? Kur gan doties man? Svītrainā uzvalka bikses no rasas ir samirkušas. Un kādas ir kurpes! Tās var izgriezt kā veļu.
Austrumu pusē jau sāk parādīties gaišums. Eju atpakaļ pa to pašu ceļu, tagad viss liekas citādi. Labajā pusē pamanu upes kārklus un dodos turp. Garām vecupei pa taciņu pieeju pie upes. No siltā ūdens un vēsā gaisa upe viegli kūp. Kā gribas gulēt! Pauguriņā, ko iekļauj upes vītoli, liekas silti un tik mitrs nav. Muguru atspiedis pret resnākajiem kociņiem, aizmiegu.
Atmostos no saules siltuma un trokšņa, kas nāk no upes otrā krasta. Siena pļāvējs, pacēlis izkapti virs galvas, kaut ko sauc, liekas, sveicina mani. Skaidri sadzirdēt gan nevaru, jo vējš skaņas aiznes sāņus.
Bija pagājusi viena neparasta nakts, kas kā novele šad tad man uzaust atmiņā, ik reizi parādoties citās krāsās, ar savu neparastumu un romantismu.
