Nepieminēt šobrīd valdošo eksāmenu drudzi būtu mazliet nepieklājīgi, jo daudzās ģimenēs tas šobrīd ir aktuālākais, bet konkrētās profesijās – svarīgākais notikums, tomēr apgalvot, kas pašiem eksāmenu drudža upuriem tas ir atbildības pilns laiks.
Nepieminēt šobrīd valdošo eksāmenu drudzi būtu mazliet nepieklājīgi, jo daudzās ģimenēs tas šobrīd ir aktuālākais, bet konkrētās profesijās – svarīgākais notikums, tomēr apgalvot, kas pašiem eksāmenu drudža upuriem tas ir atbildības pilns laiks, manuprāt, būtu savā ziņā arī smieklīgi.
Atceroties savu eksāmenu laiku, nāk prātā visas tās skaistās frāzes par eksāmenos parādīto rezultātu nozīmību, par izglītības vērtību, par pamata ielikšanu turpmākajai dzīvei. Lai gan šajos izteikumos ir daļa patiesības, tagad man liekas, ka šīs frāzes der tikai aukstasinīgiem karjeristiem, kuri savu vietu dzīvē cenšas iekarot, uzsvaru liekot uz profesionālo izaugsmi, kas balstās uz dažādu zināšanu apliecinošu papīra loksnīšu plivināšanu.
Patiesība atklājas rīcībā, bet zināšanas – praksē, tāpēc apliecināt eksāmenos gūto rezultātu nozīmību negribētos, jo tie atkarīgi ne tikai no tobrīd esošajām zināšanām, bet daudzām citām nejaušībām. Starp tām gribētos minēt gan pašu eksāmenu saturu, gan tādu it kā nenozīmīgu lietu kā noskaņojums un vēlme strādāt dotajā laika sprīdī ar pilnu atdevi.
Šie rezultāti varētu būt svarīgi tikai reflektantiem, taču šābrīža situācijā pat tiem eksāmenu rezultāti vairs nav izšķirošie, jo vairumā Latvijas augstskolu visu izšķir spēja maksāt, nevis zināšanu kāra censoņa apzīmējums.
Tas liek domāt, vai maz ir pareizi piešķirt eksāmenu laikam tik lielu nozīmi. Eksāmenus kārtot var katru gadu, bet mainīt izvēlētās augstskolas vēl biežāk, tāpēc rodas sajūta, ka vienīgais iemesls, kāpēc tiek tērēti spēki un enerģija, lai iegūtu labu rezultātu, ir bērnišķīga tieksme pašapliecināties ar apziņu, ka no piedāvātajiem atbilžu variantiem esi spējis izvēlēties to pareizo.
Vienīgais, kā man ir žēl, ka šajā laikā vismazāk tiek domāts par to, par ko vajadzētu domāt visvairāk – pēdējo iespēju baudīt skolas gaisotni. Protams, šī doma tiek skandēta ikvienā absolventiem domāta pasākuma svinīgajās runās. Taču šā izteikuma patiesā nozīme tiek atskārsta krietni vien vēlāk, kad uzdevums vairs nav izvēlēties pareizo doto atbilžu variantu vai sagatavot iepriekš noteikto mācību vielu, bet gan piešķirt savai dzīvei jēgu, kas balstītos nevis uz citu noteiktiem kritērijiem, bet paša iekšējām vēlmēm.
Diemžēl liela daļa cilvēku līdz šādai atskārsmei nemaz nenonāk, jo par pamatu ņem gadu gaitā izstrādāto tradicionālās biogrāfijas modeli, kur sava vieta ierādīta arī eksāmenu nozīmei. Cerams, ka šāgada absolventi šo ilūziju nezaudēs, jo dzīvot pēc iepriekš noteiktiem priekšrakstiem tomēr ir vieglāk, nekā meklēt pašam savējo, kas, iespējams, krietni vien atšķirtos no vispārpieņemtā.
