(Turpinās no 18.maija) Arī es esmu satraukts un lepns, jo esmu uzvilcis tantes piedāvāto uzvalku un kurpes.
(Turpinās no 18.maija)
Arī es esmu satraukts un lepns, jo esmu uzvilcis tantes piedāvāto uzvalku un kurpes. Uzvalks ir šūts vēl pirms kara, bet izskatās kā jauns. No svītrota auduma, kur pelēkais mijas ar melno, tas ir šūts no “diplomātu” auduma, un, kā teica tante, es izskatos kā uz kalendāra vāka.
Dejas sākas kā parasti, ne ar ko neatšķiroties no iepriekšējām reizēm. Orķestris spēlē valsi. Liekas, ballē esmu visjaunākais, bet tas nekas. Vecākie zēni par mani daudz garāki nav. Un kas gan skatās un salīdzina. Nē taču. Orķestrantu tuvumā, pie bērza atspiedusies, stāv meitene tumšā kleitā. Viņa nedejo. Daudzi nāk un lūdz meiteni uz deju, bet viņa atsaka. Trūcīgajā apgaismojumā redzami viņas sasārtušie vaigi. Viņa tik stāv un skatās uz savām baltajām kurpēm. Zēni meitenei vairs netuvojas, arī es ne. Kādēļ? Uzlūdzu vairākas meitenes pēc kārtas, runājam šo to, jautri smejamies, aizejam līdz bufetei. Un tā pāris stundas. Aizeju līdz upes malai un apsēžos. Ir tumšs. Upi neredzu, bet dzirdu tās straumes troksni, kas rodas no sīkajiem akmeņiem sēkļa malā. Mēģinu atcerēties, kad te biju pēdējo reizi. Jā, šajā upes pusē esmu pirmo reizi, bet pirms pāris gadiem uz šejieni braucu makšķerēt un tas bija upes otrā krastā. Un toreiz vēl kara laikā sašautie tanki bija pie Brencu pļavām.
Manu vientuļo sēdēšanu iztraucē divi vecāki vīri. Viņi apsēžas netālu no manis. Vienam rokā ir akordeons, otram – vairākas pudeles. Ērti iekārtojušies, viņi atkorķē pudeles un dzer, pirmās izdzer tukšas. Tad runāšana iet vaļā. Akordeona vīrs paņem savu instrumentu, uzliek plecos, spēlē un dzied: “Lido mazā kaija, lido tālu prom…” Draugs dzied līdzi. Spēlmanis akordeonu noliek blakus, un atkal tiek atkorķētas pudeles. Piepeši atskan kritiena troksnis, vairākas īsas akordeona skaņas, pēdējais žēls pīkstiens un skaļš gāziens upes tumšajā dzelmē. Kāds klusums iestājas. Viss skaidrs – instruments ir upē. Abi vīri sāk strīdēties, kurš vainīgs, kurš pagrūdis akordeonu. Tad instrumenta īpašnieks, kaut ko pie sevis burkšķēdams, tumsā taustīdamies, lēnām sāk rāpties pa krauju lejā un draugs tādā pašā veidā līdzi.
Uz laiku esmu aizmirsis mūzikas skaņas un meiteni ar baltajām kurpēm. Kad aizeju uz deju vietu, meitene arvien stāv turpat pie bērza. Neapstājoties eju pie viņas un lūdzu uz deju. Meitene pasmaida, pasper soli man pretī, uzliek roku man uz pleca, un deja sākas. Liekas, daudzi nedejo, bet skatās uz mums. Jūtos lepns par skaisto meiteni un sevi, liekas, ka mans uzvalks un kurpes kļūst vēl skaistāki. Ak, meitenes mirdzošās acis un līganā gaita! Viss šķiet tik neparasti pievilcīgs! Dejojam tikai abi. Pārējās meitenes pat neievēroju. Tikai viņa! Vienu brīdi pat mūsu vaigi saskaras, bet tad uzreiz sajūk dejas solis. Meitene ieminas par mājās iešanu. “Iesim abi kopā,” es ierosinu.
Pārgājuši pāri Pededzes upes tiltam, nogriežamies pa kreisi uz Annas ciema pusi. Meitene kļūst drošāka un nosauc savu vārdu – Silvija. “Neparasts vārds,” nodomāju. Vismaz manas skolas meitenēm tāda vārda nebija. Viņā ir kaut kas īpašs un noslēpumains. Bet kādēļ viņa nedejo ar citiem? Pēc laiciņa mūsu jaukā iešana izbeidzas, man jānoņem roka no viņas pleca, jo tālākais ceļš virzās pa taciņu. Man tas pavisam nepatīk, jo ir tumšs, meiteni neredzu gandrīz nemaz. Un tagad? Tagad liekas, ka viņas nav vispār. Piepeši meitene strauji apstājas, uzliek rokas man uz pleciem un, it kā cenzdamās saskatīt manu seju, saka: “Draudziņ, tālu mums jāiet, tikai nedaudz garām “Lakstīgalu” mājām.” Jā, tādu māju nosaukumu biju dzirdējis. Tālāk eju blakus, roku no meitenes pleca nenoņēmis. Pāri tīrumiem, pāri sīkai upītei.
(Turpmāk – vēl)
