Turpinās no 16.maija. Tajā bija izmūrēta dziļa sile, kurā atradās ūdens, un ūdenī kannās dzesējās piens.
Turpinās no 16.maija.
Tajā bija izmūrēta dziļa sile, kurā atradās ūdens, un ūdenī kannās dzesējās piens. Šis kambaris bija visai liels, un vasarā tajā ļoti labi varēja uzglabāt pārtikas produktus (tikpat kā ledusskapī).
No tā visa varu secināt, ka “Ropenes” bija patīkama vieta, kaimiņu mājas atradās tālāk, un tās aizsedza pauguri, netālu bija arī mežs, vārdu sakot, dzīve kā “paradīzē”, kur neviens netraucēja. Visi bijām ļoti apmierināti ar jauno dzīvesvietu. Vēl gan jāpiezīmē, ka mājas galā uz mūra pamatiem bija dzīvošanai uzcelta neliela piebūve, kur dzīvoja saimnieka attāli radinieki, vispār ļoti patīkami cilvēki, ar kuriem mēs sapratāmies ļoti labi.
12. Lielo pārmaiņu gads
Pēc pārcelšanās dzīve ritēja ierasto gaitu, tikai jaunos apstākļos. Skolas laiks vēl nebija beidzies, un pirmdienas rītos tētis vai mamma mūs aizveda uz Turnas skolu. Sestdienās gan nācām uz māju kājām pa mātes ierādītu taisnāku ceļu (pa lielceļu Turna no Ērģemes ir septiņus kilometrus). Lai gan skola atradās patālu, taču iesāktās klases bija jāpabeidz. Nākamajā mācību gadā uzsākām mācības Ērģemes pamatskolā, es 2., bet brālis Jānis – 4.klasē. Lai gan skola tagad bija tuvāk, arī tagad dzīvojām skolas internātā (skola bija apmēram 3,5 kilometrus tālu).
Vecāki ar pavasara darbiem arī tika galā puslīdz normāli, palīdzējām arī mēs – bērni, cik to toreiz atļāva mūsu bērnu spēks un iespējas. Vasarā bija jāiet ganu gaitās. Lai gan tika izveidoti lieli aploki, tomēr govis vajadzēja arī pieskatīt. Pavasarī kokiem saplauka lapas, zaros dziedāja putni. Sevišķi krāšņs ziedēšanas laikā izskatījās ābeļdārzs. Jāpiebilst, ka tam apkārt bija sastādīti ķirši, tie jau bija izauguši lieli un pie ogām tikt varēja tikai ar kāpņu palīdzību.
Visiem šiem patīkamiem mirkļiem līdzi nāca arī drūmas noskaņas, kas valdīja starptautiskajā dzīvē un cilvēku prātos. To jau visi zināja, ka 1939. gada 1.septembrī sācies Otrais pasaules karš. Pie mums laukos ziņas par jaunākajiem notikumiem pasaulē atnāca samērā gausi. Elektrības laukos nebija, tāpēc nebija radio. Arī laikrakstu mūsu ģimenei nebija (un droši vien daudzām). Tie ļaudis, kam nāca kāds laikraksts, stāstīja citiem, kas pasaulē notiek. Bet ik dienu ziņas kļuva arvien satraucošākas, lai gan valdība ar Kārli Ulmani priekšgalā apgalvoja, ka Latvijai šajos apstākļos nekas nedraudot. Bet tā jau vis īstenībā nebija. Valdības vīri tautai iestāstīja, ka mums neviens neuzbruks, jo esam neitrāla valsts. Bet jūnijs pierādīja pretējo – 1940.gada 17.jūnijā Latvijā ienāca krievu karaspēks, tika okupētas arī Lietuva un Igaunija. Tā Baltijas valstis tika izsvītrotas no pasaules kartes.
Sākās dzīve sarkanās okupācijas apstākļos. Jau 1940.gada vasarā jaunā vara ķērās pie lieliem pārkārtošanas darbiem laukos. Bagātajiem saimniekiem atņēma daļu zemes un to izdalīja kalpiem un citiem bezzemniekiem. Mēs bijām rentnieki, tāpēc to zemes daļu, ko rentējām, piešķīra mums, tā no rentniekiem kļuvām par jaunsaimniekiem. Tika noformēti visi dokumenti, un tā mēs oficiāli kļuvām par “Ropeņu” īpašniekiem ar visu to zemi, ko bijām sākuši rentēt. Tas jau mums bija priecīgs brīdis, jo īpaši bijām tikuši pie savām mājām un zemes. Pietiekami bijām “mētājušies” pa pagastu trūcīgā maizes kumosa dēļ. Vasarā tētis par iekrāto naudu nopirka labības pļaujmašīnu. Kādā šķūnītī atradās arī kartupeļu rokamā mašīna – tā saucamais spārdeklis (acīmredzot arī tas bija piederējis šo māju bijušajam saimniekam). Tā nu mums tagad bija gandrīz viss lauksaimniecības inventārs, apsaimniekot savu zemi varējām ar zirgvilkmes mašīnām. Mums bija divi zirgi, piecas govis, bariņš aitu, pāris rukšu, mājputni un, protams, māju sargs – suns un peļu ķērājs – kaķis.
1940.gada vasarā nomira mājas piebūvē dzīvojošās ģimenes vīrs, palika sieva un meita. Kādā dienā atbrauca īstais saimnieks (nu jau gan bijušais) un no šīs ģimenes savāca lopus, vēl šo to un aizveda uz savām mājām. Šī cilvēka mantrausību var tikai apbrīnot. Par to liecina arī kāds cits fakts. Lai gan “Ropenes” tagad bija mūsu, viņš to laikam vēl neapjēdza un uzskatīja, ka ābeļdārzs pieder viņam (kaut gan pie paša mājām, kur viņš dzīvoja, tāpat bija liels ābeļdārzs). Starp citu, viņš un viņa sieva bija gados veci cilvēki un viņiem bija viens kurlmēms dēls (vairāk bērnu nebija). Tuvojās rudens, āboli sāka krist no ābelēm, tāpēc viņš reiz atbrauca un aizliedza mums – bērniem – ēst kritušos ābolus. Mūsu ģimenei tie bija jāsalasa (lai arī mums gar to nebūtu nekāda daļa), un ik pa reizei viņš pēc tiem atbrauca un aizveda. No rītiem gan mamma pa kluso salasīja svaigi kritušos ābolus un atnesa mums – bērniem. No vienas puses, to varējām darīt brīvi – tas taču bija mūsu, bet kašķi celt nevienam negribējās, jo saimnieka radiniece (kura pati bija aptīrīta) varēja saimniekam paklačot. No tā varam secināt: kādi gan cilvēki tikai nav pasaulē!
Turpmāk – vēl
Pierakstījis Ansis
