Alūksnes pilsētas domes izpilddirektorei Ivetai Zaķei patīk labs humors, kas viņai palīdz sevi pasargāt arī no ikdienas nebūšanām.
Alūksnes pilsētas domes izpilddirektorei Ivetai Zaķei patīk labs humors, kas viņai palīdz sevi pasargāt arī no ikdienas nebūšanām. Viņa nav vāja sieviete, bet gan pašpārliecināta, ar izteiktu taisnīguma izjūtu, kura spēku smeļas savā ģimenē, kas vienlaikus ir arī viņas vājība.
Pēc Alūksnes 1.vidusskolas absolvēšanas I.Zaķe ir mācījusies ekonomiku un finanses, strādājusi tirdzniecībā. Šogad Iveta būs ieguvusi augstāko izglītību jurisprudencē un piepildījusi vienu no lielākajiem sapņiem.
“Varbūt man to vajadzēja izdarīt jau ātrāk, bet šķita, ka dēls vēl ir mazs un daudz laika jāpavada ar viņu. Bet studēt šādā vecumā ir pavisam citādāk nekā 20 gados, jo tagad dari to ne tikai papīra dēļ, bet tādēļ, ka tieši to dzīvē vēlies darīt. Tā ir liela laime – darīt to, kas tev patīk. Lai arī es neilgi strādāju jurisprudencē Alūksnes juridisko, grāmatvedības, tūrisma un lietišķo pakalpojumu birojā, ar biroja kolēģēm bieži tiekamies,” stāsta I.Zaķe.
Ivetai ir izteikta taisnīguma izjūta, kas reizēm ir arī traucējusi. Kad viņa sāka studēt jurisprudenci, uzreiz zināja, ka nevarēs strādāt par tiesnesi, advokāti vai prokurori. “Kā tiesnese es nevarētu vainīgajam piespriest mazāku sodu, kā prokurore es prasītu piemērot vislielāko sodu, bet kā advokāte es nevarētu aizstāvēt cilvēku, kas patiesi ir vainīgs nodarījumā,” atzīst I.Zaķe.
Redz darba rezultātu
Daudzi alūksnieši vēl joprojām I.Zaķi atceras kā sociālo darbinieci. Iveta atzīst, ka šajā darbā piedzīvotais ir bijis kā liela dzīves skola. Strādājot par sociālo darbinieci, Iveta ir guvusi vēl lielāku apstiprinājumu savai atziņai, ka cilvēkam vissvarīgākā ir ģimene.
“Man šis darbs patika, jo varēju palīdzēt cilvēkiem, bet psiholoģiski bija grūti. Sociālajā darbā reti kurš pasaka “paldies”, bet ir brīži, kad šāds “paldies” ir daudz vairāk nekā materiāla atlīdzība. Sociālajā darbā var vērot izteiktu pēctecību – ja pirms 12 gadiem pēc palīdzības vērsās vecāki, tad tagad to prasa viņu bērni ar saviem bērniem, bet problēmas ir tieši tās pašas. Ir šausmīgi, ka vecāki nerūpējas par saviem bērniem un bērni – par vecākiem. Valstiski sociālajā darbā ir daudz nesakārtotu lietu, piemēram, garantētā minimālā ienākuma pabalsts daudziem ir kā iemesls pašam neko nedarīt un tikai pieprasīt no pašvaldības, valsts. Sociālajā darbā tu gandrīz neredzi sava darba rezultātu. Strādājot par domes izpilddirektori, varu to redzēt,” atzīst I.Zaķe.
Alūksne nav pīļu dīķis
Kļūšana par Alūksnes domes izpilddirektori I.Zaķei bija apzināts lēmums, jo viņa vēlas dzīvot un strādāt Alūksnē. Viņa vēlas, lai jaunieši pēc studijām atgrieztos šajā pilsētā – arī viņas dēls.
“Manuprāt, Alūksnē ir palikuši tie cilvēki, kuri šo pilsētu mīl, jo te nav lielu dzīves iespēju. Arī man, studējot jurisprudenci, ir bijuši darba piedāvājumi strādāt Rīgā, bet es tos neesmu pieņēmusi. Mēs bijām ļoti saliedēts kurss. Kursabiedri ievēroja, ka es bieži saku, cik ļoti ilgojos pēc mājām. Viņiem bija neizprotami, kādēļ es tik ļoti vēlos uz Alūksni? Kad uzaicināju viņus ciemos, parādīju mūsu skaisto pilsētu, viņiem jautājumu par manām neizsakāmajām ilgām vairāk nebija. Viņi atzina, ka saprot mani, jo arī viņiem Alūksne šķita brīnišķīga. Kādam tomēr izdodas pierādīt, ka nav mums te pīļu dīķis un ka Latvija nebeidzas pie Cēsu pagrieziena,” saka I.Zaķe.
Pēc vairākiem izpilddirektores amatā pavadītiem mēnešiem I.Zaķe atzīst, ka tas ir grūts darbs, tomēr viņa nenožēlo savu izvēli. Brīvā laika ir maz, šis darbs ir uzlicis arī papildu pienākumus.
“Tagad, aizejot pēc darba mājās, izjūtu citādāku nogurumu – patīkamāku. Pašlaik man ir grūti sadzīvot ar lietišķo stilu, ko prasa izpilddirektores amats, bet es pamazām pierodu. Manuprāt, visnegatīvākais politiķu un vadītāju darbā ir tas, ka viņi nespēj pasargāt no negācijām, kas saistās ar darbu, savus tuviniekus. Vienalga, cik labu darbu tu izdarīsi, vienmēr būs kāds, kas to kritizēs,” secina I.Zaķe.
Politizētāji izraisa smieklus
Iveta vērtē, ka vīrieši sabiedrībā ir ieviesuši stereotipu – neviens vadošs amats nav piemērots sievietei, bet viņa tam nepiekrīt.
“Domāju, ka jebkura sieviete vadītāja ir sapratusi: vīrieši tik ļoti neievēro, ja sieviete darbā ir izdarījusi ko nozīmīgu, kā tad, ja to būtu paveicis vīrietis. Turklāt vīrieši nemitīgi vērtē vadošos amatos esošu sieviešu spējas. Bet – es neesmu vīrietis un arī nekad nebūšu, jo jūtos ļoti labi kā sieviete (smejas)! Manuprāt, ja politikā un vadošos amatos būtu vairāk sieviešu, būtu mazāk dažādu problēmu. Sievietes daudz ko prot atrisināt citādāk, jo viņām ir arī citas rūpes – viņas ir mammas un sievas, tādēļ spēj uz lietām raudzīties dažādāk. Protams, arī vīrieši ir tēvi, bet es tā uzskatu – tikai lai neviens neapvainojas, tas nav domāts personiski,” norāda I.Zaķe.
Viņa uzsver, ka izpilddirektora amats nedrīkst būt politisks, par kādu tas Alūksnē tika pārvērsts. “Protams, arī es ar saviem partijas biedriem esmu kopā, jo tie ir cilvēki, kurus cienu, bet es darbu ar politiku nejaucu. Uzskatu, ka darba devējam pret visiem darbiniekiem ir jāizturas vienlīdzīgi, neraugoties uz politisko piederību. Diemžēl ir cilvēki, kam patīk visu politizēt. Bet man izraisa smieklus, ja kāds man paziņo, ka es kā izpilddirektore kādu politiski ietekmēju. Ja es, esot šajā amatā, no kāda prasu atbilstoši izdarīt viņa darbu, tas nav politisks spiediens, bet gan normāla vadītāja reakcija,” apgalvo I.Zaķe.
Ieceru ir daudz
Viņa piekrīt, ka Alūksnei ļoti pietrūkst ražošanas uzņēmumu, kas saistās ar darba vietām un nodokļiem pilsētas budžetā.
“Tādēļ mums ir jāpriecājas par katru mazu uzņēmēju, kas uzsāk darbību un nodarbina cilvēkus. Man ir prieks, ka beidzot Alūksnē būs viesnīca, jo tiks nodarbināti cilvēki, būs vienas sakārtotas vietas vairāk. Varēsim veiksmīgāk piesaistīt tūristus, jo Alūksne taču ir vēsturiska un skaista pilsēta – kā radīta tūristiem! Kā izpilddirektorei gribētos daudz ko izdarīt Alūksnes labā, bet apzinos, ka pašvaldībai ir tik daudz līdzekļu, cik ir. Mans sapnis, tāpat kā daudziem, ir gludas pilsētas ielas, jo arī es ikdienā braucu ar automašīnu, bet atkal – līdzekļu ir tik, cik ir. Gribētos restaurēt arī Alūksnes Jauno pili. Skumji, ka daudzi alūksnieši nevīžo sakārtot savus privātīpašumus,” saka I.Zaķe.
Pasargā sevi ar humoru
Iveta ir humora cilvēks, kas ar humoru spēj pasargāt sevi no ikdienas nebūšanām. Ivetai patīk vētra un negaiss, ko viņa jokojot atzīst par savām grūti izskaidrojamajām dīvainībām.
“Man patīk labs humors, esmu mazliet nenopietna. Man ļoti nepatīk negodīgi cilvēki un cilvēki, kas no tā, ko paši neizprot, vai arī savas nabadzības dēļ vērpj intrigas. Bet man patīk cilvēki, kas nesarežģī dzīvi un vienmēr runā skaidru valodu. Daudzi nievājoši izsakās par mums, malēniešiem, bet es vienalga mīlu šos cilvēkus, kas man ir apkārt, un cienu viņus tādus, kādi viņi ir. Mums taču katram ir sava “rozīnīte”!” ir pārliecināta Iveta.
I.Zaķei ir nepieņemami, ka cilvēki spriež par to, ko paši neizprot, piemēram, ja biznesmenis, kurš ir “nolaidis” savu biznesu, gudri spriež, kā kaut ko vajadzētu darīt. “Tad gribas jautāt – ja jau esi tik zinošs, tad kādēļ tavs bizness ir izjucis? Ar šādiem cilvēkiem ikdienā nākas bieži saskarties. Man ir nepieņemami arī tas, ka cilvēks nespēj sakārtot vidi sev apkārt. Es nesaprotu, kā kādam ceļas roka apzināti izpostīt cita cilvēka darbu. Es neizprotu vecākus, kas neseko līdzi savu bērnu gaitām un tam, kur viņi pavada brīvo laiku, kas neuztraucas, ka bērna vēlu vakarā nav mājās. Es pieļauju, ka tas satrauc lielāko daļu sabiedrības – vismaz es tā ceru,” piebilst I.Zaķe.
Ar savējiem ir “viena mafija”
Sirsnīgas, gaišas un mīļas Ivetai ir atmiņas par savu bērnību. Vecākiem viņa bija vienīgā meita, ko mīlēja un loloja, bet tas nebija iemesls justies vientuļai, jo vienmēr bija kopā ar māsīcu un brālēnu. “Bērnudārzā neesmu gājusi. Kamēr vecāki strādāja, mani audzināja vecmāmiņa un viņas māsa. No vecmāmiņas māsas esmu daudz dzīvei noderīga mācījusies, piemēram, gatavot ēst,” saka Iveta.
Viņa ar aizkustinājumu un lepnumu stāsta par sev tuvajiem cilvēkiem un atzīst, ka tie ir viņas dzīves vislielākā vērtība. Ivetai ir ļoti svarīgi būt starp sev mīļajiem, kas viņu saprot un atbalsta.
“Mēs jokojam par sevi, ka esam “viena mafija”. Kad kādam ir priecīgs notikums, satiekamies un dalāmies priekā. Kad ir problēmas – arī satiekamies, un pēc tam ir vieglāk tās atrisināt. Arī man dzīvē ir bijušas grūtas situācijas, un mana dzīve būtu daudz citādāka, ja man nebūtu bijis šo cilvēku. Tie ir cilvēki, kurus es ļoti mīlu un cienu. Es nezinu, ko bez viņiem darītu. Protams, vissvarīgākie ir mani divi vīrieši – vīrs Pēteris un trīspadsmit gadus vecais dēls Oskars. Starp viņiem jūtos ļoti mīlēta un – arī lutināta. Man ir prieks, ka viņi saprata manu izvēli kļūt par domes izpilddirektori, lai arī apzinājās, ko tas viņiem nozīmēs,” atklāj I.Zaķe. Viņa lepojas ar savu dēlu un to, ka viņš savā vecumā jau ir ļoti patstāvīgs.
Piemīt divas vājības
Brīvajā laikā Zaķu ģimene labprāt ceļo. Vēl tagad saglabājušās spilgtas atmiņas par kopīgo ceļojumu uz Somiju pagājušajā gadā. Ko līdzīgu atkārtos arī šogad.
“Man patīk lasīt labas grāmatas un sieviešu žurnālus. Kad būšu beigusi studijas, noteikti izlasīšu man uzdāvināto Šarlotes Linkas psiholoģisko romānu “Māsu nams”. Būšu arī regulāra bibliotēkas apmeklētāja. Man ļoti patīk braukt ar automašīnu. Citreiz, kad esmu nogurusi, skaļi ieslēdzu labu mūziku un braucot relaksējos,” atzīst Iveta.
“Ja runājam par lietām, tad mana vājība ir labas smaržas, ja par cilvēkiem – tad ģimene, it īpaši dēls. Viņš uz manis var spēlēt kā uz vijoles – protams, labā nozīmē. Mums ir grūti vienam no otra ilgi būt prom. Par vāju sievieti sevi neuzskatu, tomēr mans spēks slēpjas ģimenē un tās sniegtajā atbalstā,” atklāj I.Zaķe.
Iveta ir pārliecināta, ka cilvēks nevar izbēgt savam liktenim. “Dievs vienmēr visu pats nokārto, tādēļ vienmēr saku, ka Dievam ir ļoti laba lietvedība un ļoti laba sekretāre. Dzīvē ir kāpumi un kritumi, jo tādējādi Dievs pārbauda cilvēkus. Man ir maz draugu, bet ļoti uzticami. Man nav vajadzīgi cilvēki, kuri man ir blakus tikai tāpēc, ka es kaut kas esmu. Man ir svarīgi cilvēki, kas ir man blakus tāpēc, ka es esmu es – Iveta. Un viņi man arī ir. Tie ir cilvēki, ar kuriem kopā es ietu izlūkos un karot,” apgalvo I.Zaķe.
