Rasma Gundegu pazina jau sen. Mācoties vidusskolā, korī stāvot blakus, abas tolaik labi sadziedājās.
Rasma Gundegu pazina jau sen. Mācoties vidusskolā, korī stāvot blakus, abas tolaik labi sadziedājās. Kad arī Gundega sāka apmeklēt tautas deju kolektīvu, kļuva gandrīz vai nešķiramas. Kopīgi apmeklējot sarīkojumus skolā un ārpus tās, vērojot, kā puiši kautrīgi stutē deju zāles durvju stenderes, gaidot zālē necaurredzamu pustumsu, bieži viena otrai atklāja savus mazos noslēpumiņus. Tolaik Rasmai pat ļoti patika, ka draudzenei par visu ir savs, gandrīz pieauguša cilvēka spriedums.
Kādu laiku pašķīrušās, jo augstskolas izvēlējās dažādas, pēc vairākiem gadiem atkal satikās, lai nu viena otrai uzticētu aizvadīto dienu stāstu. Uzticēšanās un sirsnīgās attiecības abu starpā nebija mazinājušās.
Kad visai drīz Gundega iekļuva sievas kārtā un pēc laiciņa arī Rasma sekoja viņas piemēram, sevi pieteica arī ģimeņu jaunā paaudze, kas nu visus satuvināja vēl vairāk. Tagad abas droši varēja teikt – esam īstas draudzenes, jo protam viena otru uzklausīt, neapvainojoties un neizraisot asas domu apmaiņas. Varbūt tāpēc, ka gan Rasma, gan Gundega bija visai nosvērta un mierīga rakstura, bet varbūt arī tāpēc, ka ilgu laiku ģimeniskās problēmas bija ļoti līdzīgas un viegli risināmas.
Tad Gundegas vīram tika piedāvāts paaugstinājums darbā, un viņu ģimene pārcēlās uz citu pilsētu.
Kādu laiku vēl abas regulāri sazvanījās, jo tā nu bija iesākts – visu izrunāt. Par katru jaunumu pastāstīt, par katrām bažām un neveiksmēm uzklausīt otras domas. Vairāk gan Gundegas spriedumus, jo viņai joprojām šķita, ka ir vairāk pieredzējusi un gudrāka. Viņas teiktajam bija cits svars, un Rasmas ausīs tas joprojām skanēja nozīmīgāk.
Laikam jau tieši Rasma bija pirmā, kas uzzināja par Gundegas vēlmi studēt psiholoģiju. Vīram viņa vēl to nebija teikusi. Vēlāk šo domu padzirdot, Egons gan iebildis – kur gan Gundega likšoties ar tādu diplomu, vai tad ar skolotājas algu vien nepietiekot, vēl jau viņš ģimeni varot nodrošināt. Izklāstījusi viņam jauniegūtās atziņas par psiholoģes sertifikāta iegūšanas priekšrocībām darbā, Gundega iesniedza dokumentus augstskolā.
Līdz ar to arvien retākas kļuva arī abu draudzeņu e-pasta vēstules, apstājoties pie minimuma – viena vēstule mēnesī. Ar to gan arī pietika, jo vismaz reizi pārmēnešos Gundega ar Egonu brauca pie vecākiem, kas joprojām dzīvoja tepat – mazbērniem bija vajadzīga arī vecvecāku mīlestība. Tad parasti viņi iegriezās arī pie Rasmas, un tad kopīgi tika nosvinētas tuvākā laikā esošās dzimšanas vai vārdadienas.
Ar laiku Rasma manīja, ka abu attiecībās kas mainās – visai bieži nu bija dzirdama pašpārliecības piesātināta frāze “es kā psiholoģe…” un tālāk sekoja prātīgs situācijas izklāsts, neaizmirstot arī vismaz pāris slavenu psihologu ieteikumus un risinājumus. Sākumā Rasmai tas bija pat interesanti, jo viņa arī labprāt lasīja šāda satura grāmatas. Visai saintriģēti klausījās draudzenes stāstītajā un nenoliedzami daudz ko paturēja arī prātā. Vēlāk gan sajuta – šie Gundegas monologi sāk nogurdināt.
Kad Rasmas ģimenes dzīvē radās nopietni sarežģījumi, viņa vispirms kā ierasts uzticējās Gundegai – kā nekā, viņa taču ne tikai draudzene, bet arī sertificēta speciāliste attiecību jomā. Tā laikam bija pirmā reize, kad Rasma saprata – neviens Gundegas ieteiktais risinājums nav viņai tā īsti pieņemams. Varbūt pati Rasma nav pratusi visu pareizi un objektīvi izklāstīt vai varbūt Gundega tā īsti vēl daudz kam līdz pašām saknēm nav aizkļuvusi…
Tai sekoja vēl kāda sarežģīta sadzīves situācija, kad atkal Rasma lūdza Gundegas padomu – gudra cilvēka domas jau vienmēr ir vērts vismaz noklausīties. Lai arī daudz kam viņas teiktajā bija viegli piekrist, tomēr risinājums tāpat bija jāpieņem Rasmai.
Un Rasma izvēlējās pārtraukt stutēt brūkošo kāršu namiņu, kas līdz šim saucās laulība… Nu dzīve kļuva līdzsvarotāka, mierīgāka, un atradās daudz vairāk laika tam, kas līdz šim bija palicis pusdarīts vai pavisam novārtā pamests. Radās jaunas intereses un jauni plāni, vairāk laika sev pašai. Arī grāmatām. Interese par psiholoģiju nebija zudusi.
Drīz vien Rasma ievēroja, ka lielu daļu lasītā jau ir dzirdējusi no Gundegas mutes. Tātad – “Nu jau arī es pati būšu vismaz tik gudra, lai labāk saprastu cilvēkus ap sevi, vieglāk ar viņiem kontaktētos, mācītos lieki nenodarīt pāri. Un vairs neapgrūtinātu Gundegu ar saviem vērojumiem un risinājumiem”…
Tā abu vēstules un tikšanās kļuva vēl retākas.
* * *
Kādā vakarā Gundega piezvanīja, lai pateiktu – nākamajā dienā braukšot uz vecāku un tātad – uz Rasmas pusi. Pēc iepriekšējās tikšanās jau kādi seši mēneši bija apritējuši, un arī toreiz visai maz iznāca parunāties. Steiga abas vilka pretējos virzienos. Tad jau šoreiz pūrs runājamā būs sakrājies.
Gundega ar Egonu ieradās pašā vakarā. Iepriekš jau viņi bija vienojušies sarīkot tādu pēc pusnakts pasēdēšanu – tās jau parasti sirsnīgākās un atbrīvotākas. Egons gan vēl gribot iziet un satikt savu draugu, bet tas jau pat labāk- viņa prombūtnes laikā brīvāk varēs viena otrai sirdi izkratīt.
Lai arī visai parasts un sens kā pasaule, Gundegas stāsts Rasmu satrauca. Arī viņas dzīvē bija sākušās tās pašas ģimeniskās nesaskaņas, no kurām viņa, pat ar savām psiholoģes zināšanām, neprata izkļūt pa pareizā risinājuma sliedēm – arvien biežāk nācās meklēt kompromisus, kas bija tikai īslaicīgs domstarpību risinājums. Arvien biežāk Egons pēc darba uzreiz nenāca mājās, bet reizēm pat krietni pēc pusnakts. Arvien biežāk viņš saņēma zvanus un īsziņas, par kurām nesniedza nekādus paskaidrojumus. Protams, cilvēkam drīkst būs sava personīgā dzīve, bet Gundega bija pārliecināta, ka aiz visa tā stāv sieviete. Pie tam – viņa pat nojauta, kura. Par to sačukstējās pat viņas darba vietā. Uz netiešiem jautājumiem un mēģinājumiem izrunāties Gundega saņēma vien Egona smīnu: “Tu kā psiholoģe…” un vīra muguras mēmu pārmetumu uz ārdurvju sliekšņa.
Mēģinot vēl kaut ko sadiegt irstošajā un salīmēt plīstošajā, viņa bija nokārtojusi biļetes kopīgam braucienam pāris dienām uz ārzemēm, un Egons pat neiebilda. Tikai iepriekšējā dienā pirms braukšanas kāds (vai kāda) piezvanīja no ministrijas (vai varbūt no kādas guļamistabas), un Gundegas plāniem tika pārvilkta trekna svītra. Līdzīgi atkārtojās arī ar pāris kopīgiem plānotiem koncertu un teātra apmeklējumiem. Pat neticējās, ka šis ciemos brauciens arī neizjuka, līdzīgi dažiem iepriekšējiem.
Gundega labi apzinājās, ka atklāta greizsirdība ir nespēka un neuzticēšanās izpausme, bet jau labu laiku apkārt notiekošais liecināja, ka šī Egonam nav vien pārejoša vājība. Šoreiz Gundegas vārdos: “Es kā psiholoģe…” Rasma saklausīja šaubas un nedrošību.
* * *
Zvans pie durvīm pārtrauca Rasmas un Gundegas sarunu. Egonam blakus stāvēja Aldis, kurš attaisnojumam par savu līdznākšanu rokās turēja sainīti ar balzama pudeli un kūku: “Uzsaucu un cienāju!”
Aldi Rasma pazina gandrīz tikpat ilgi, cik Egonu, un šī viņa atnākšana nevienu pārāk neizbrīnīja. Lai arī desmit gadus jaunāks, pēc ārējā izskata visai nobriedis un fiziski spēcīgs vīrietis, tomēr joprojām – nenopietns un īsts velna dzinējs. Nelielas kompānijas no viņa klātbūtnes vienmēr bija ieguvējas – tur netrūka joku un smieklu. Alda asprātībai reti kurš turējās līdzi. Arī šoreiz viņa ienākšanu visi apsveica ar platiem smaidiem.
Apsēdies uz dīvāna starp divām dāmām, atvainojies Egonam, ka viņa sievu nesildīšot, aplicis roku Rasmai ap pleciem, Aldis piesēdās tuvāk. Agrākās draudzīgās attiecības jau šķita aiz kalniem, tāpēc šo viņa žestu pirmajā mirklī Rasma uztvēra piesardzīgi. Domas vēl bija aizņemtas ar Gundegas stāstu, tāpēc tagad gribējās neuzkrītoši pavērot Egona izturēšanos – žestus un skatienus – kurš ar kuru saskatās; atbildēt uz abu vīriešu komplimentiem un jautājumiem, pa brīdim sarunā iesaistot arī Gundegu, bet visai drīz Rasma sajuta – vīrieši draudzeni ignorē. Turpretim pati Rasma – atrodas abu vīriešu uzmanības epicentrā. Aldis kā vienmēr atraisīti, pa brīdim pievēršoties tieši viņai, stāstīja savu pēdējo gadu piedzīvojumus, kurus pieredzējis, šķērsojot dažādu valstu robežas, Egons neskopojās ar replikām, it kā sacenzdamies par titulu “Asprātis nr.1”.
Sākumā Rasma to uztvēra bez aizdomām, kā nekā – ilgi netikušies, Egonam ar Gundegu viss izrunāts, Aldis arī agrāk Rasmai izrādījis simpātijas. Ap pleciem apliktā roka patīkami sildīja, un viņa jau bija paspējusi pie tās pierast. Traucēja vien doma, ka kaut kas tomēr nenotiek pareizi. Grūti bija atbrīvoties no nelāgās sajūtas, ka abiem vīriešiem Gundega ir kļuvusi neredzama. Arī viņas taktiskie mēģinājumi iesaistīties sarunā tika pārtraukti pusvārdā.
Rasma cēlās, lai uzvārītu kafiju, saucot Gundegu sev līdzi uz virtuvi. Tomēr Egons viņu strauji atsēdināja – viņš arī protot. Neizpalika Gundegas greizais skatiens un Alda rokas stingrākais tvēriens ap pleciem:
– Kurš negrib, kad var, nevarēs, kad gribēs. Atpūties! Egons tiks galā. Tava vieta šobrīd ir te.
Tanī brīdi Rasma apjauta, ka ir spēļu kauliņš kāda rokās un visai neceremoniāli tiek vadīta pa šaha galdiņu, virzot pēc saviem ieskatiem, tai pat laikā – kādu citu ignorējot.
Manīja arī ne vienu vien Gundegas samulsušo skatienu – neizpratnes pilnu par to, kas notiek…
Rasma mēģināja sevī rast kādu izskaidrojumu, bet apstājās vien pie minējuma – Egons joprojām ir dusmīgs uz Gundegu, un nu viņai atspēlējas. Neredzot un nedzirdot.
Pat atnesto, ar balzamu uzlaboto kafiju Egons rokās pasniedza vien Rasmai un Aldim. Kad arī saldumu šķīvis apgāja vien pusloku, Rasma atļāvās aizrādīt Egonam:
– Un Gundegai?
– Nevaru aizsniegt, viņa tālu sēž.
Strīdu negribējās uzsākt, tāpēc Rasma mēģināja vēlreiz celties, lai pārsēstos blakus Gundegai – lai nesāktu justies līdzīga tiem diviem. Smiedamies Aldis viņu atvilka atpakaļ un iečukstēja ausī: “Sēdi nost! Lūdzu!”
Kādu brīdi abi sačukstējās – par to, ka tā nedrīkst; ka puiši paši zinot, ko darot; ka tas ir bērnišķīgi un muļķīgi; bet tieši tā vajagot; kas to izlēma; es ne, Egons…
Satvērusi Aldi aiz rokas, Rasma viņu vedināja līdzi uz virtuvi sagatavot karstmaizes. Egons gan tūlīt metās par ielāpu, bet Rasma izspēlēja kārti “mēs gribam pabūt divatā”, un, iestūmusi Aldi virtuvē, aizvēra aiz sevis virtuves durvis:
– Un tagad tu, mīļais, izstāstīsi visu, ko zini!
– Tu taču gribēji pabūt divatā,- apskāvis Rasmu, Aldis smējās man acīs.
– Labi, lai būtu divatā, tikai izstāsti, kas te notiek.
Vēl mirkli patielējies, joprojām aplicis rokas ap pleciem, viņš zvērēja, ka tas viss esot aiz rūpēm pret Rasmas psiholoģisko līdzsvaru – lai arī viņa pārāk nesalasoties grāmatas.
– Kāda te daļa grāmatām, ja jūs spēlējat sliktu teātri! – viņa iebilda.
Mazpamazām, mētājoties ar asprātībām un rūgtām apjausmām, Rasma tomēr nonāca līdz īstajai atbildei.
– Vai tad tu neatceries, kā Gundega savulaik skraidīja man pakaļ? – Aldis izmeta.
Acis pievērusi, Rasma aizdomājās – sižets likās pazīstams, vien filmas kadri vēl nerādījās. Alda balss pie auss atsauca vienu kadru pēc otra. Izrādās, Rasma arī tur vietām piedalījusies. Un tomēr – šī vakara notikumu atslēga vēl nedevās rokās: – Tad tu tagad centies izraisīt Gundegas greizsirdību? Bet viņai taču Egons!
– Nu, protams, meklējot atbildes, rodas jautājumi,- Aldis sāka skaidrot visu no gala. – Saproti taču, Egons jau pirms gada būtu izšķīries no Gundegas! Viņam sen neizturami ir Gundegas psiholoģiskie piegājieni! “Es kā psiholoģe” – ja ne vārdos izteikts, tad gandrīz vai jebkurā sarunā ir kā Dāmokla zobens virs viņu attiecībām. Gundega nespēj bez analizēšanas, pētīšanas, pareizo risinājumu meklēšanas. Egons no tā ir pārsātinājies. Pajautā pati – cik ļoti viņam gribas pēc darba iet mājās? Un kā Gundega sarunājas ar bērniem? Kā no psiholoģijas mācību grāmatas! Vai tad tu pati to nejūti?
Kādu mirkli Rasma piepūlēja atmiņu, lai atcerētos Gundegas izteiksmes stilu, padomus…
Jā, psiholoģiski izsvērti tie ir bijuši vienmēr. Jau no mazām dienām. Laikam jau tāpēc Rasma tos neuztvēra kā īpaši nomācošus, jo tie piestāvēja tai Gundegai, kādu viņa pazina. Bez tam pēdējā laikā abas visai maz bija kopā, lai Rasma justos nomākta ar viņas psiholoģiskajiem piegājieniem. Egonam jau tas jūtamāks.
– Pag, bet kāpēc tad viss šis teātris ar tevi?- Rasma jautāja Aldim. – Cik saprotu, tevī nav radušās pēkšņas mīlestības jūtas pret mani?
– Hm, kāpēc gan tā nevarētu būt? – Aldis smīkņāja. – Tu taču vēl atceries, kā mēs kādreiz soli solī saskanīgi visu vakaru nodejojām. Tu domā – dzīvē tā nesanāktu?
– Vispār jau es gaidu nopietnu atbildi no tevis…
– Nopietnu… – gari nopūties, Aldis no kabatas izvilka cigarešu paciņu. – Pirms pāris mēnešiem Gundega atkal sāka man zvanīt. Vairākas reizes dienā. Aicinot uz tikšanos, uzprasoties ciemos. Vienkārši tāpat paflirtējot. Un darīja viņa to visai demonstratīvi – vakaros, kad Egons mājās. Viņa klātbūtnē. Pēc Gundegas “es kā psiholoģe” scenārija tas varētu nozīmēt – kā tu man, tā es tev… Tikai – es nebūšu viņas glābšanas riņķis! Man Egons ir draugs kopš divu gadu vecuma. Un, lai tu visu saprastu labāk, spēles noteikumi ļoti primitīvi – Ilva, sieviete, pie kuras Egons visai bieži ciemojas, ir Gundegas draudzene…
Uz brīdi, kamēr ievilkt cigaretes dūmu, Aldis pieklusa.
Cik primitīvi! Cik muļķīgi! Cik frivola drāma!
Pirmajā brīdī gribējās vainot Gundegu – tas viņas muļķīgais “atriebīgais” plāns, kā ieroci izmantot vīra draugu! Ko viņa ar to gribēja panākt? Egonu noturēt?
“Kā psiholoģe…”
Un šīvakara teātris? Par maz statistu bija šajā lugā? Vai Egons arī taisās par lielo psihologu? Kāpēc gan nevar izrunāties kā saprātīgiem pieaugušiem cilvēkiem pieņemts?
– Nedusmojies,- Aldis izpūta reizē ar kuplu dūmu virpuli.- Tas viss nebūtu vajadzīgs, ja “es kā psiholoģe” kaut reizi būtu ieklausījusies Egona teiktajā. Bet viņa, lai izvairītos no lēmuma pieņemšanas, vienmēr steidzīgi aiz sevis aizver durvis…
Brīdi Rasma mēģināja iztēloties sevi Gundegas vietā. Ko darītu viņa…
Vispirms jau – nekādām saitēm nevar noturēt to, kurš grib aiziet… To zina pat viņa, nebūdama psiholoģe. Var tikai censties uzklausīt, izrunāties, saprast. Bet ne ar varu piesiet. Ķepu nograuzīs, naidu iesēs, bet…
Varbūt bēgdama no lēmuma pieņemšanas, Gundega izvēlējās nedarīt neko, cerēdama – laiks liks Egonam ko pārdomāt? Laiks liks sadzīvot ar radušos situāciju. Laiks atradīs kompromisus. Tik bieži taču paļaujamies uz laiku…
Bet kāpēc gan vērst asmeni pret asmeni? Visbiežāk tas tā kā tā pavēršas pret pašu…
* * *
Agrākais noskaņojums sarunās vairs neatgriezās.
Aldis vēl kādu brīdi centās uzturēt rotaļīgu noskaņojumu un tēloja iemīlējušos nerru, bet Rasma vairs neprata viņam piespēlēt. Neprata uzrunāt Gundegu, lai iesaistītu sarunā. Neprata atsmaidīt Egonam.
Kādā acumirklī bija aizvēries priekškars, un aktieri, paguruši no lomām, vēlējās tikai vienu – ātrāk nokāpt no skatuves.
