Kad alūksniete Cilda Kazaka iekāpj laivā un dodas izbraucienā pa Alūksnes ezeru, viņai aizmirstas visas problēmas un nebūšanas, jo Cilda ir starp tiem alūksniešiem, kas nespēj pretoties skaistā ezera valdzinājumam.
Kad alūksniete Cilda Kazaka iekāpj laivā un dodas izbraucienā pa Alūksnes ezeru, viņai aizmirstas visas problēmas un nebūšanas, jo Cilda ir starp tiem alūksniešiem, kas nespēj pretoties skaistā ezera valdzinājumam, turklāt savulaik bijusi arī ļoti laba airētāja.
Iespējams, šis valdzinājums saistās arī ar atmiņām par kādreizējo darbu Valsts zvejas iekšējo ūdeņu Alūksnes brigādē.
Tagad C.Kazaka ir palikusi vienīgā, kas var dalīties atmiņās par darbu šajā Alūksnes brigādē. Jaunībā tas bija viņas pirmais nopietnais algotais darbs.
“1950.gadā mans brālis tika iesaukts armijā, un es aizgāju viņa vietā strādāt zvejnieku brigādē. Kopš tā laika mana dzīve ir ļoti saistīta ar Alūksnes ezeru. Es jau smejos, ka manas meitas arī ir uzaugušas uz ezera. Mūsu ģimenē visiem patika Alūksnes ezers – tēvam, brālim. Kā nekā tepat netālu no ezera dzīvojam. Tagad veselība vairs nav tik stipra, lai varētu spēcīgi airēt, tomēr šopavasar katru dienu kopā ar suni Rūci gājām raudzīt, cik tālu ezers ir atkusis. Interese ir pārlieku liela, lai to nedarītu,” stāsta C.Kazaka.
Bija tikai divas sievietes
Alūksnes brigādē C.Kazaka strādāja apmēram četrus gadus. Kad viņa sāka tajā strādāt, bija vēl jauna meitene. Brigāde zvejoja zivis ne tikai Alūksnes ezerā, bet arī Balvos, Madonā un citur. Sazvejotās zivis Alūksnē nodeva pieņemšanas punktā, kas atradās tagadējā Alūksnes tautas nama pagrabstāvā. Brigādē bija 10 vīri un 2 sievas.
“Brigādē bijām divas sievietes – es un mana pusbrāļa sieva. Mēs, abas sievietes, vasarās zvejojām kopā. Visi zvejojām pa pāriem. No rītiem man tā nāca miegs, bet bija agri jāceļas un jādodas zvejā līdz ar sauli, lai izvilktu tīklus. Toreiz strādājām ar kokvilnas tīkliem, ne tā kā tagad. No rītiem izvilkām tīklus no ezera, izkārām Ulmaņa bērzu birztaliņā žāvēties, bet pēcpusdienā apmēram pulksten 16.00 braucām laist tos atkal ezerā. Un tā katru dienu,” norāda C.Kazaka.
Dzīvē kā filmā
C.Kazaka uzsver, ka darba alga nebija liela, jo zivis tolaik bija ļoti lētas. Galvenokārt zvejoja līdakas, brekšus, raudas, auslejus, repšus. Viņa vēl tagad atceras, cik daudz brekšu nāca iekšezerā no lielā ezera nārsta laikā. “Piecdesmito gadu sākumā nebija zvejas aizlieguma nārsta laikā. Tad arī bija vienīgās reizes, kad varēja gūt lielāku peļņu, bet – tas ir nežēlīgi zvejot nārsta laikā, taču toreiz tā bija. Alūksnes ezers ir akmeņains, tajā ir daudz sēkļu, tāpēc dažās dienās aizgājām mājās arī bez asakas,” saka C.Kazaka.
Viņa atzīst, ka jaunībā nejuta darba grūtumu un smagumu, bet tagad ir jāsadzīvo ar dažādām veselības problēmām. “Arī apģērbs mums toreiz nebija nekāds sievišķīgais – kājās garie zvejas gumijas zābaki. Atceros, ka vienreiz vasarā karavīri mani tā ietērptu pat noturēja par tanti, bet biju taču jauna meitene!” stāsta C.Kazaka. Viņa atklāj, ka darbs Alūksnes brigādē līdzinājās filmā “Zvejnieka dēls” attēlotajam. “Arī mums bija savs Bundžiņš,” atklāj C.Kazaka.
Sieviešu diskrimināciju neizjuta
Alūksniete atminas, ka īpaši grūti bija strādāt ziemā. “Vasarā braucām zvejā ar lielo vadu laivās, bet ziemā visa brigāde devāmies zvejā ar diviem zirgiem, veidojot ledū caurumus, iedzenot kārtis un ielaižot tīklus, velkot tos ārā. Tie visi bija vīriešu darbi. Mums, sievietēm, bija ar rokām – būtībā ar vēderu – jāgriež kubuliņš. Tas bija apaļš kubuliņš, bet tam pāri – kārts. Lai vadu vilktu, mums bija kubuliņš jāgriež. Bija ļoti grūti, bet biju pieradusi pie tāda darba. Protams, tīkli arī plīsa, īpaši grūti tos bija lāpīt ziemā. Labi, ka vecie zvejnieki prata to ātri izdarīt,” saka C.Kazaka.
Viņa atceras, ka kādreiz ziemas zvejā aizvietot vīru atnāca sieva. Uz to daži brigādes vīri tik noteica: “Atkal tā lakatiņu komanda sanākusi!” Tomēr C.Kazaka atzīst, ka viņas, divas sievietes, brigādē nekad neizjuta diskrimināciju no vīriešu puses – tik reizēm šādas mīļas piezīmes. Bet Sieviešu dienā, 8.martā, viņām uz mājām iedeva līdzi tās skaistākās un lielākās zivis. “Zivis uz māju varējām ņemt katru dienu, bet Sieviešu dienā vīri speciāli mums atlasīja tās skaistākās,” viņa atceras un piebilst, ka tik skaista laika kā zvejnieku brigādē piedzīvotais vairs nav bijis. Bieži zvejnieki vakaros sanāca kopā – cits spēlēja, cits dziedāja.
Bija spēcīga airētāja
Jaunībā C.Kazaka bija arī liela airētāja. Savulaik airēšanā ir pārspējusi ne vienu vien vīrieti. Alūksniete atceras, ka airēt iemācījās 1949.gadā, bet jau pēc gada piedalījās airēšanas sacīkstēs pa Lielupi.
“Aizbraucu līdzi vidusskolēniem uz sacensībām. Toreiz jau visi sacentās koka laivās. Biju pārsteigta, ka jau pirmajās sacensībās izcīnīju trešo klasi – turklāt bez iepriekšējas trenēšanās. Pēc kāda laika piedalījos airēšanas sacensībās ar koka laivām uz Alūksnes ezera. Bija jābrauc apkārt Pilssalai. Bet man diemžēl tur nebija ar ko sacensties, jo – lai arī dalībnieku netrūka, starp tiem bija daudz tādu, kas pat lāgā airēt neprata un kam nebija cīņasspara,” klāsta C.Kazaka.
Sacensībās viņa bija vienīgā dāma, kas piedalījās sacensībās, tāpēc arī ieguvu 1.vietu. Bet – vīriešu konkurencē viņai bija otrais labākais rezultāts. “Par mani labāks bija tikai Lazdiņu Juris. Vēl tagad man ir saglabāts izgriezums no laikraksta, ka apkārt salai esmu noairējusi 11 minūtēs un 43 sekundēs. Ja būtu bijis ar ko sacensties, mans rezultāts būtu vēl labāks. Bet pāri Alūksnes ezeram no Pilssalas tilta līdz tālajam krastam netālu no Šūpalām esmu aizairējusies 55 minūtēs. Toreiz airēju savā nodabā un intereses pēc uzņēmu laiku,” atceras C.Kazaka.
Jaunībā viņa ar laivu Alūksnes ezerā ir dzinusies pakaļ arī murdu licējiem. “Pie Cepurītes salas es murdu licēju noķēru, viņam abas kājas trīcēja pārpūles dēļ, bet man bija tikai neliela aizdusa. Man ļoti patīk airēt. Ja laivā braucu ar kādu kopā, tad vienmēr airos sēžu es,” saka C.Kazaka.
Vienā lomā – 5 tonnas brekšu
Kad piedzima meita, C.Kazaka pameta darbu zvejnieku brigādē. Tikai retu reizi aizgāja vīram līdzi zvejā, bet brīvajos brīžos labprāt devās vizināties ar laivu pa ezeru. Pēc tam strādāja par sētnieci, tad – Bejas veikalā, tad – VEFā Alūksnē, bet pēdējā darba vieta bija Alūksnes dārzeņu veikalā.
“Tagad, kad pārdod zvejas licenci, es vienmēr cenšos to nopirkt un doties ezerā zvejot, tikai veselība vairs nav tik stipra. Ir man divas laivas un arī laivu būda. Kā iesēžos laivā un tieku ezerā, visas nebūšanas aizmirstas. Tad aizairēju līdz Cepurītes salai, Garajai salai un tad atkal atpakaļ. Kad bija licence, paņēmu līdzi savu tinīti un zvejoju. To darīt man patīk vienatnē. Arī kad kādreiz sastrīdos ar vīru, iebraucu ezerā un tad jau viņš zina, kur es esmu. Bet uzlikt slieku uz āķa es nevaru – žēl. Uz velces savulaik esmu izvilkusi tikai vienu līdaciņu. Ziemā ar tini – apmēram 13 kilogramu līdaku. Bet lielākais loms brigādē bija 5 tonnas brekšu. Pēc tam divus gadus pēc kārtas vienā lomā izvilkām pa tonnai lielu, skaistu asaru,” atminas C.Kazaka.
Skumst, ka ezers aizaug
Cilda uzsver, ka Alūksnes ezers ir ļoti skaists, tādēļ arī daudziem tik ļoti patīk.
“Agrāk skaitīju, cik ezerā ir zivju sugu. Atminos, ka saskaitīju 18, bet domāju, ka to ir vairāk. Kad es strādāju uz ezera, bija mazāk zivju sugu. Tagad klāt ir nākuši zandarti, sīgas. Atceros, kādi agrāk Alūksnes ezerā bija vēži – lieli, skaisti. Vienā vasarā tik daudz vēžu apēdu, ka vairāk ilgi negribējās. Tik skaistu vēžu Alūksnes ezerā vairs nav – vismaz es neesmu manījusi. Tagad saka, ka Alūksnes ezeru ir pārņēmuši ausleji, bet es domāju, ka tas nav tiesa. Kādreiz to Alūksnes ezerā bija daudz vairāk,” vērtē alūksniete.
Viņai ir žēl, ka Alūksnes ezers pamazām aizaug. “Pieļauju, tas ir tādēļ, ka tagad vairs netiek zvejots ar vadu,” nopūšas C.Kazaka.
