Katram cilvēkam zināma mūža daļa ir saistīta ar kādu notikumu vai vietu, kuru tas atceras ļoti ilgi, un it īpaši to laiku, kas bijis tā bērnībā.
Katram cilvēkam zināma mūža daļa ir saistīta ar kādu notikumu vai vietu, kuru tas atceras ļoti ilgi, un it īpaši to laiku, kas bijis tā bērnībā. Aprīļa pēdējās dienas ir klāt. Dienas ar siltu vēju, kas pūš no Dores muižas puses pāri Kvpīša ezeram, atnesot pa kādam nelielam mākonim, kā arī gaiļa skaļo dziedāšanu no Niro mājām. Jāņkalniņā ievas jau ir pumpuros un grasās vērt savus ziedus vaļā tuvākajās dienās.
Pilsētas zēni met lokus arvien tuvāk un tuvāk mazajam ezeriņam, gaidīdami to dienu, kad ledus būs pazudis. Lai varētu nopeldēties vai vismaz samērcēties, lai pārējiem varētu lepni paziņot par svarīgu notikumu – par pirmo peldi.
Šodien pamatskolā maz stundu. Pulkstenis vēl nerāda divpadsmit, kad skolas dežuranta rokās atskan zvana skaņa. Man ir viena doma, šodien mājās iet gar upītes krastu, jo pļava lejpus skolas šķūņa ir apžuvusi un ūdens nesmelsies vairs apavos. Draugus negaidu, ātri salieku grāmatas somā un pēc minūtes jau esmu saules pielijušajā pagalmā. Tagad pa taisno garām šķūnim un pie upītes esmu klāt. Manis iztraucētas, pavasara agrās vardes metas ūdenī. Upīte tek ar dzidri dzeltenu ūdeni. Dziļumi mijas ar seklākām vietām, redzami gaišu smilšu sanesumi.
Reizēm upītes izpēti traucē vēja pūtieni, radīdami sīku vilnīšu ņirboņu, tad dziļāk neredz neko.
Pārlecu slapjajai vietai, kur upītes krastā jau zied dažas purenes. Un kas tad tas? Dzidrajā ūdenī, straumes kustināta, guļ raiba zivs. Domāju – garāka par lineālu, kas atrodas manā somā. Kā pieeju tuvāk, tā raibā zivs zibenīgi iebēg tuvējā dziļumā. Ko nu? Ķeršanas instinkts ņem virsroku, un es ātri dodos mājā, pa ceļam gudrodams, kā noķert lielo zivi.
Atceros mātes lielo kāpostu ņemamo dakšiņu. Ilgi nav jāmeklē. Kā veru virtuves galda šuplādi vaļā, tā turpat jau ir. Paņemu āmuru un dakšiņu iztaisnoju, noasinu un piesienu pie logu stiklojamās līstiņas, izmantodams spolīšu diegu, jo cita pie rokas nav. Turēdams savu rīku kaujas gatavībā, mirklī esmu pie upītes. Atcerēdamies, kā daži vīri ezermalā to dara, arī es lēnām kustībām virzos gar krastu. Raibā zivs atkal atrodas turpat smilšainajā sēklī, ļaudamās siltajai saulei. Lēnām virzu dakšiņu tuvāk un tuvāk. Tad zibenīga kustība un zivs rokā gan. Nenoņemdams to no dakšiņas, lepni nesu guvumu mājās.
Nākamajā dienā par jauno atklājumu izstāstu draugiem un ar ieročiem rokā norunājam tikties. Ierodas brāļi Aivars un Māris, kuri dzīvo otrpus Jāņkalniņa, Ervīns no Komjaunatnes ielas un Edgars no Ganību ielas. Dažam kārtiņas galā ir pat sudraba dakšiņa, citam – misiņa. Noturējuši īsu apspriedi pie dīķa ievas, medības sākam no caurtekas gala. Mēs ar Ervīnu pozīciju ieņemam otrpus upītes. Vislielākajā plašumā – atvarā pie caurtekas līdaku nav, izņemot dažas raudas, kuras sabēg pie akmeņiem dziļumā. Lēnām virzāmies uz priekšu. Pirmais līdaku pamana Māris pie Roberta Stilves mājām, kur upīte met līkumu un krasti ir stāvi. Līdaka ir pamatīga un viegli vis nedodas rokā. Līdz Dzegužu Artūra sētai mums katram ir pa skaistai zivij, un tas ir labs papildinājums mūsu trūcīgajam pusdienu galdam. Artūra kaimiņš Pētersonu Arnis, redzēdams neparastās medības, arī pienāk pie upītes. Visiem par izbrīnu no kaimiņu puses žoga apakšas, kur dziļāka vieta, iznirst pamatīga līdaka un metas projām uz skolas pusi.
Turpmāk – vēl
