Arvien vairāk jauniešu dodas uz ārzemēm ne tikai mācīties, bet arī strādāt. Vieni turp brauc uz dažiem mēnešiem, otri – uz pusgadu, trešie – vēl ilgāk. Ir arī tādi, kas pēc nostrādātā laika nevēlas atgriezties Latvijā.
Arvien vairāk jauniešu dodas uz ārzemēm ne tikai mācīties, bet arī strādāt. Vieni turp brauc uz dažiem mēnešiem, otri – uz pusgadu, trešie – vēl ilgāk. Ir arī tādi, kas pēc nostrādātā laika nevēlas atgriezties Latvijā.
Vieniem šajos peļņas braucienos veicas labāk, otriem – sliktāk. Ir gadījumi, kad vienīgi paša jaunieša spēja pastāvēt par sevi un savām tiesībām paglābj viņu no nepatikšanām, kas daudzos gadījumos var būt neatgriezeniskas.
Mana saruna ar sievieti par viņas meitu, kura kopā ar draugiem izlēma doties peļņā uz Kipru.
Jāzina, kāpēc tu to dari
Pirms došanās uz ārzemēm skaidri jāzina, kāpēc tas tiek darīts. Vai tu esi spiests turp doties, lai labi nopelnītu, vai ļaujies skaisto stāstiņu vilinājumam, kas parādās avīzēs, televīzijā un citur. Diemžēl pozitīvos stāstus, cik labi ir ārzemēs, cik labi iespējams nopelnīt, galvenokārt stāsta cilvēki, kam tur ir vienkārši paveicies. Par negatīvo raksta un runā salīdzinoši mazāk. Manuprāt, tiem, kas uz ārzemēm brauc meklēt piedzīvojumus, veicas labāk, jo viņi ir gatavi dažādām situācijām, nekā, piemēram, meitene, kas tikko beigusi vidusskolu. Man meita divus gadus studēja, tad saprata, ka nav iespējams ņemt kredītu mācību turpināšanai un nolēma braukt uz ārzemēm peļņā.
Mums abām bija iespēja izlasīt skaistu un vilinošu reklāmu par lieliskām darba iespējām Kiprā, par to, ka Kiprā ir viena no labākajām universitātēm pasaulē, cik labi iespējams nopelnīt, strādājot viesnīcā.
Mēs zinājām, ka noteikti jāizvēlas licencēta, droša firma ar plašu iespēju piedāvājumu un konkrētu adresi. Iepazināmies ar dažādu firmu piedāvājumu, bet par Kipru meita izšķīrās tāpēc, ka tur varēja aizbraukt uzreiz.
Divu nedēļu laikā vajadzēja sadabūt un samaksāt naudu firmai, ka tā sagādājusi šādu iespēju, bija vajadzīga nauda arī lidmašīnas biļetei. Meita sākotnēji bija nolēmusi tur pavadīt trīs mēnešus. Nevar noliegt, bijām dzirdējušas, ka jaunām meitenēm nevajag braukt uz Kipru, bet neviens tā arī nebija tieši pateicis, kas viņas tur sagaida.
Meklē kontaktus ar latviešiem
Pirms braukšanas meklējām kontaktus ar latviešu jauniešiem, kas jau strādāja Kiprā. Šķita, ka viņi varētu būt ļoti labs atbalsts. Diemžēl šie cilvēki, kurus meitai izdevās tur satikt, bija vai nu pārdomājuši savu palīdzību, varbūt viņi neko nevarēja palīdzēt, varbūt vienkārši negribēja.
Tagad saprotu, ka firma nav garants visam. Varbūt, atrodoties Latvijā, tā šķiet. Lidostā, izkāpjot no lidmašīnas, viņu sagaidīja cilvēki, kas teica, ka vedīs viņu uz citu darbavietu, jo pāris dienu laikā izrādījies, ka vietā, kur viņu it kā bija nosūtījusi firma, nav vajadzīgs darbinieks, kas nepārvalda grieķu valodu. Latvijā neviens mums par to pat neieminējās.
Viņai pateikts, ka jāstrādā bārā. Apjukumā, stāvot svešas valsts lidostā, neprotot valodu, kipriešu mentalitāti, nezinot, cik daudz var viņiem uzticēties, meitenei ir ļoti viegli iekrist viņu izmestajos tīklos, īpaši, ja divas dienas tev nav kur apmesties, izņemot dārgu viesnīcu, nav arī darba, bet spītība neļauj atgriezties mājās.
Viesstrādniekos saskata iespēju nopelnīt
Pirmajā vakarā lidostā septiņus jauniešus, starp kuriem bija arī mana meita, sagaidījis Džordžs, sauksim viņu tā, un iesēdinājis automašīnā, sakot, ka vedīs uz vietu, kur vajadzēs strādāt. Meita transportlīdzeklī palikusi pēdējā, jo latviešu puiši iepriekš izlaisti citā vietā.
Paredzot, kas varētu sekot, meita strikti pieprasījusi, lai viņu laiž laukā no automašīnas vienalga kurā vietā. Laukā viņu neizlaida, bet nogādāja vietā, ar kuru viņai it kā esot līgumsaistības.
Meitai netika norādīta ne adrese, ne, kas būs darba devējs, ko vajadzēs darīt. Viņa man tā arī ziņoja, ka atrodas istabā, laukā no tās netiek, vienīgais mierinājums, ka visi dokumenti ir pie pašas.
Meita bija sarīkojusi pamatīgu traci, tāpēc meitenes, kas atradušās citās telpās, viņu izlaidušas. Izrādījās, ka strādāt vajadzēs bārā. Viņai tika dotas norādes, kā uzvesties, ģērbties, izturēties pret apmeklētājiem, piemēram, ja tevi kāds izvēlas, jābūt labai, bet, ja tu to negribi darīt, tad ej aiz letes un mazgā glāzes, bet par to attiecīgi saņemsi mazāk naudas.
Meitai tika teikts, lai rēķinās, ka no algas nekas nepaliks, jo vajadzēs maksāt darba devējam, ka viņš radis iespēju strādāt. Četru dienu laikā, ko meita bija spiesta strādāt bārā, viņa paspēja sarīkot neskaitāmus skandālus, pieprasot tikšanos ar pārstāvi no vēstniecības un Imigrācijas departamenta. Beidzot gādīgais Džordžs, lai tiktu vaļā no “skandālistes”, viņai sameklēja citu darbu.
Apprecēties iespējams 15 minūtēs
Mēnesi meita nostrādāja saldumu gatavošanas cehā, būdama brīva no vīriešu uzmācības. Pirmajā dienā Džordžs nolicis priekšā meitai instrukciju grieķu valodā un paplāti ar dažādiem saldumiem, kas jāsafasē. Darbu, kas, izrādās, bijis paredzēts nedēļai, viņa paveikusi četrās stundās. Telefona sarunā ar meitu uzzināju, ka vakarā māju pieslēdz signalizācijai. Ja tomēr kāds mēģina ielauzties, viņai ir ierocis, ko atļauts izmantot. Meita atzinās, ka atrodas nemitīgā stresā: ja ir ierocis, tātad man kaut kas draud. Katru dienu kiprietis meitai palielinājis darba normu, liekot aizmirst par brīvdienām. Pēc mēneša, pieprasot samaksu par darbu, darba devējs viņai izmaksāja niecīgu algu. Rezultātā meita no šā darba aizgāja, kādu laiku viņa strādāja pludmales restorānā kopā ar trīs grieķiem, kas bija vecāka gadagājuma cilvēki. Meita pārliecinājusies, ka Kiprā iespējams apprecēties 15 minūtēs, tikai nav zināms, vai pēc tam būs iespējams atbrīvoties no vīra un atgriezties dzimtenē.
Kiprā viens neko nopelnīt nevar
Lai Kiprā varētu izdzīvot un arī kaut ko nopelnīt, jābūt ar kādu kopā, jo tikai ar vienu algu, piemēram, 350 Kipras mārciņām visam nepietiek, tāpēc meita tagad dzīvo kopā ar draugu, kurš ir no Latvijas. Puisim izdevās iekārtoties darbā plastmasas logu firmā, bet meita beidzot ir tikusi pie darba Eiropas līmeņa viesnīcā, kuras īpašnieks ir cilvēks, kas pats izgājis cauri šai ellei. Ja viņa uzreiz būtu nonākusi šajā viesnīcā, izpaliktu viss iepriekš pārdzīvotais, jo tas, ko stāstu, ir tikai neliela daļa no meitas piedzīvotā.
Kiprā ir ārkārtīgi daudz viesstrādnieku, liela daļa – krievu tautības cilvēki. Ir meitenes, kas strādā viesnīcā un pilnībā atteikušās no jebkādām morāles normām. Viņas dzīvo tā, lai varētu labi nopelnīt, bet par prostitūciju Kiprā maksā daudz. Tur nepalīdz tas, ja meitene saka, ka viņai ir draugs. Kiprietis tajā vispār neklausās, jo uzskata sevi par labāku un bagātāku. Arī meitai izteikti vairāki piedāvājumi: mēs tev labi samaksāsim, tikai atsauc uz šejieni vēl kādu latviešu meiteni, mums viņas ļoti patīk. Viņi ir gatavi ārzemju sievietei maksāt naudu tikai par to, ka viņa kļūst par kiprieša sievu.
Šobrīd par meitu jūtos samērā droši, cik jau nu droši vispār var justies māte, kuras bērns ir tālu prom, lai gan, pārlasot vēstules, kuras saņēmu pirmajos trīs mēnešos, joprojām uzmetas zosāda. Meita uz Kipru aizbrauca pagājušā gada novembrī.
Tagad viņa parakstījusi darba līgumu ar viesnīcas īpašnieku uz sešiem mēnešiem. Kad retajās telefona sarunās jautāju, vai negribas uz mājām, viņa atbild, ka ne, saprotu, beidzot ir iestājies miers.
***
Ko vajadzētu paturēt prātā, braucot strādāt uz Kipru?
– Akli neuzticies firmas piedāvājumam.
– Apgūsti valsts valodu, vismaz nedaudz.
– Neuzticies kipriešu labsirdībai.
– Jau iepriekš iepazīsties ar kipriešu ēdienkarti.
– Kiprā nav satiksmes noteikumu.
– Uz Kipru nevar nosūtīt pakas.
– Ir grūtības samainīt naudu.
– Kiprā ir ļoti dārgi interneta pakalpojumi.
– Daļu algas vajadzēs samaksāt labajam kiprietim, kas sagādājis darba iespējas.
– Ieteicams ar vēl kādu latvieti sameklēt dzīvokli, jo tas būs lētāk nekā īrēt to no darba devēja.
