27.aprīlī biju Rīgā. Kolēģi vaicāja man, kas sargā malēniešus, kamēr galvaspilsētas mācību auditorijās zinības gūstu. Paskatoties augšup, teicu: “Viņš! Bet es tūdaļ būšu atpakaļ un Viņu nomainīšu”.
27.aprīlī biju Rīgā. Kolēģi vaicāja man, kas sargā malēniešus, kamēr galvaspilsētas mācību auditorijās zinības gūstu. Paskatoties augšup, teicu: “Viņš! Bet es tūdaļ būšu atpakaļ un Viņu nomainīšu.”
“Vai valda miers?” taujāju kolēģiem, līdzko ierados. Un pēkšņi – sāpīgs dzēliens! Ārkārtīgi sāpīgs. Aizvainojošs. Naktī no 26. uz 27.aprīli Alūksnes slimnīcā uzlauzts ķirurgu darba kabinets, “atmūķēts” seifs un nozagta nauda. Prāva summa. Viss, cik bija. Gan tā, kas bija jāatdod zāļu firmām par “aizdotajām” zālēm, gan algas, nodokļu nauda… Viss. Ne tikai nauda tika nozagta. Nozagta ticība! To izdarīji Tu, kas zināja, kur durvju atslēgas, lai pēc uzlaušanas atvērtu tās no iekšpuses. Tu vēroji, kur māsiņa noliek naudu. Tu gāji pēc palīdzības. Tu to saņēmi. Tu aplaupīji tos, kas Tevi glāba. Tos, kas, iespējams, ir arī iepriekš glābuši Tavus ģimenes locekļus, tuviniekus, kas Tev dāvājuši veselību.
Visticamāk Tev ir divas kājas. Varbūt Tu nojaut, ko es ar to gribēju teikt. Varbūt. Protams, Tu esi niecība. Milzīga niecība ar traģisku mīnus zīmi. Kā gribētos ieskatīties tavās zaglīgajās, tukšajās ačtelēs! Ticu, mēs to sagaidīsim. Mums ir profesionāli izmeklētāji. Iespējams, Tu jau esi izskaitļots. Pārējais ir tikai laika jautājums.
Mani uztrauc tas, kā tagad Tevis dēļ jutīsies pacienti, nākot pie mums. Varbūt Tevi interesē, kā jūtamies mēs. Ir viegli salauzt jau tā trauslo ticību cilvēkam. Nē, pasarg” Dievs, nedrīkst pieļaut vispārinājumus, domājot, ka visi malēnieši TĀDI. Kaut sen vairs nav noslēpums, ka zagļi te tiek pabalstīti un pat godā celti.
Tomēr manā dvēselē, kas liktos ir gana rūdīta cīņā ar Kaulaino Sāncensi, lai arī tādi kā Tu dzīvotu, Tu radīji dziļu neuzticēšanās plaisu.
Kā lai dziedē to?
